Pētījumu materiāli

Kausakmeņi - Zemgales vēstures zūdošās vērtības

Mg.hist. Andris Grīnbergs

Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgu vietu ieņem senās kulta vietas, tai skaitā dažādi kulta akmeņi. Zemgalei raksturīgi ir kausakmeņi, kuru pašreizējo situāciju varētu raksturot kā saplīsušu vēstures grāmatu, kurai palikušas nedaudzas lapas, bet pārējās pazudušas un arī esošās īsti nav zināms kur atradušās. Dramatiski, bet no visiem zināmajiem kausakmeņiem neviens (!!!) neatrodas savā vēsturiskajā - sākotnējā vietā - pilnīgi visi ir kaut kur tuvāk vai tālāk pārvietoti. Par daudziem nav īsti zināms, kur tie konkrēti savulaik atradušies. Tikai viens no zināmajiem kausakmeņiem ir ņemts valsts aizsardzībā kā arheoloģijas piemineklis, bet pirms vairākiem gadiem it kā saglabāšanas nolūkos pārvietots neinformējot kultūras pieminekļu uzraudzības iestādes. Turklāt gandrīz tikpat daudz šādu objektu cik šobrīd zināmi, ir arī pazuduši - iespējams, katrs otrais kausakmens ir zudis, vairākumā gadījumu pēdējo 20 - 30 gadu laikā.

Kas tad ir šie mazpazīstamie kausakmeņi? Tie ir Latvijā ļoti reti sastopams kultūrvēsturisku akmeņu tips un šobrīd zināmi vairs tikai astoņi vēl saglabājušies kausakmeņi, kas visi atrodas Zemgalē - Bauskas un Jelgavas rajonā. Citos Latvijas novados tie nav izplatīti, savukārt Lietuvā šī tipa dobumakmeņi ir daudzreiz vairāk nekā pie mums. Ir pamats domāt, ka Latvijā to nelielais skaits mūsdienās izskaidrojams ar to, ka diemžēl liela daļa no šiem senajiem kultūras mantojuma objektiem ir laika gaitā iznīcināti. Iepazīstot šo kultūras mantojuma mazpazīstamo objektu ... Lasīt tālāk »

Puskundžu bedrīšakmens Rēzeknes rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2006.

Projekta pamatuzdevums - sistemātiski apsekot un izpētīt visus šobrīd zināmos Latvijas bedrīšakmeņus un iespēju robežās, meklēt vēl nezināmos, jo tādi noteikti ir. Projekta vadītājs A.Grīnbergs bedrīšakmeņu pētījumus regulāri veic kopš 2002.gada. Līdz šim Latvijā bedrīšakmeņus pētījis arī arheologs Juris Urtāns (1987.g.), Lietuvā - B.Dakanis (1984.g.), bet Igaunijā - V.Lougas (1972.g.) un A.Tvauri (1995.g.). Igaunijā ir plašas un ilgstošas bedrīšakmeņu pētīšanas tradīcijas, kas aizsākušās jau 19.gadsimtā. Latvijas bedrīšakmeņus literatūrā aprakstījuši arī V.Grāvītis (1985.g.), A.Grīnbergs (1993.g.), J.Cepītis (1993.g.), G.Eniņš (1994.g.), L.Jakubenoka ( ... Lasīt tālāk »

Pētījuma autori un viņu tēmu sadalījums:
Andris Grīnbergs, Mg.hist., projekta vadītājs, dižakmeņu vispārējie un kultūrvēsturiskie apraksti, adreses, izmēri un koordinātes;
Dainis Ozols, Mg.geol., dižakmeņu ģeoloģiskais novērtējums un kartogrāfiskais materiāls.

... Lasīt tālāk »

Starp daudzajām Latvijas kulta alām vairākas izceļas ar savu īpašo nosaukumu - Upuralas. Ne vienam vien saskaroties pirmoreiz ar šādu vietas nosaukumu nāk prātā šaušalīgas nojausmas par upuriem, asiņainiem rituāliem un kas zina par ko vēl. Bet vai tiešām Upuralas ir tik upuriem bagātas? Drīzāk jau ne.
Kopumā ar šādu nosaukumu mums zināmas četras sufozijas procesos veidojušās alas, no kurām viena, diemžēl vairs nepastāv, jo ir jau pirms daudziem desmitiem gadu sabrukusi. Visas Upuralas atrodas Ziemeļvidzemē, tās ir aizsargājamas gan kā dabas objekti, gan kā senas kulta vietas - arheoloģijas pieminekļi.

Lielā Lībiešu Upurala

Pati populārākā Upurala, kas savulaik - 1970.gados neilgu laiku pabijusi arī Latvijas garākās alas statusā (līdz tika atklātas vēl garākas alas). Viena no kultūrvēsturiski visnozīmīgākajām un daudzveidīgākajām Latvijas alām.

Adrese: Vidzeme, Limbažu rajons, Salacgrīvas lauku teritorija (bij. Salacas pagasts), Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāts, Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļ ... Lasīt tālāk »