Atskaites
ievads
Projekta „Salacas
baseina smilšakmens atsegumu uzskaite un novērtējums" mērķis -
uzskaitīt un novērtēt Salacas upes baseina smilšakmens atsegumus kā
ģeoloģiskos objektus, kā biotopus un no kultūrvēsturiskā viedokļa un
sagatavot tālākus ieteikumus to aizsardzībai. Ziemeļvidzemes Biosfēras
rezervāta teritorijā šāda apjoma, sistemātiska, visaptveroša smilšakmens
atsegumu uzskaite un to komplekss novērtējums no ģeoloģiskā un
bioloģiskās daudzveidības viedokļa līdz šim nebija veikts.
Smilšakmens
atsegumi ir kompleksi dabas objekti, kuriem ir liela nozīme gan no
ģeoloģijas, gan bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Tie sniedz
informāciju gan par zemes ģeoloģisko uzbūvi un procesiem, gan
aizvēsturisku laikmetu floru un faunu, gan veido pamatu dabiskajiem
biotopiem ar lielu bioloģisko daudzveidību. Daudzos no smilšakmeņu
atsegumiem konstatētas reto un aizsargājamo aļģu, ķērpju un augstāko
augu sugas. Tāpat tiem ir liela kultūrvēsturiskā un ainaviskā vērtība.
Projekta
atskaites sākumdaļā ir vispārēji kopsavilkumi par smilšakmens atsegumu
ģeoloģiju, bioloģiju un kultūrvēsturiskām vērtībām, bet tālāk - datu
materiāls, kas iegūts apsekošanas ekspedīcijās visas pētījumu sezonas
laikā.
Salacas baseina
teritorijas ģeoloģija
Pētījumu teritorija, Salacas
baseins atrodas Austrumeiropas ģeoloģiskās platformas vidienē,
kas ir viena no mūsu planētas stabilākajām daļām. Kalnu veidošanās, jeb
orogēno etapu, kas ir neizbēgams, lai izveidotos kontinentālā Zemes
garoza, mūsu teritorija ir pārcietusi ārkārtīgi senā pagātnē - vēl
arhaja ērā un agrīnajā proterozojā. Kalnu dzīlēs kristalizētie un
krokotie ieži - gneisi, slānekļi, amfibolīti un granīti veido biezo
kontinentālo Zemes garozu līdz pat 100km dziļumam, bet no virsmas tos
šķir 0,3 līdz 0,8 km. Šī, nosacīti vieglo, gaišo iežu Zemes garoza kā
korķis peld smagajos tumšajos Zemes mantijas iežos, stabili un
nesatricināmi paceļoties virs jūras līmeņa jau kopš agrīnā proterozoja
ēras, simtiem miljonu gadu. Tālajos kembrija, ordovika, silūra un devona
periodos to brīžiem ir pārpludinājuši jūru ūdeņi, tad tie bijuši sekli,
ne dziļāki par pāris simtiem metru, ko nevar salīdzināt ar dziļumiem
okeānos, kas vidēji ir ap 5 km.
Seklajās seno
ģeoloģisko periodu jūrās ir nogulsnējušās smiltis, māla un kaļķa dūņas,
kā arī (retāk) dažādi sāļi. Laika gaitā šie nogulumi ir pārvērtušies
nogulumiežos -smilšakmeņos, kaļķakmeņos, dolomītos, aleirolītos, mālos
un ģipšakmeņos. Vieglāk šķīstošie sāļi ir pārgājuši pazemes ūdeņu
šķīdumos - minerālūdeņos. Nogulumieži ir horizontāli slāņoti vai arī
slāņojums veido lēzenas krokas. Devona sarkanie smilšakmeņi veidojušies
karstā tuksnešainā jūras piekrastes zonā. Devona iežu slāņi ir praktiski
horizontāli, lēzeni paceļoties virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar
nelielu, 20 -50 metru augšupvērstu izliekumu Valmieras- Lokno vaļņa
ietvaros.
Devona sistēmas pamatne
teritorijas D daļā atrodas - 400 metru dziļumā, ziemeļos paceļoties
līdz - 200 metru atzīmei. Valmieras -Lokno vaļņa ietvaros tā ir tuvu pie
-300 metriem.
Devona iežu pamatnē
ieguļ vāji cementētie Ķemeru svītas kvarca
smilšakmeņi ar retiem mālu un aleirolītu starpslānīšiem. Teritorijas
dienvidos tie ir 70 metrus biezi, bet virzienā uz ziemeļiem kļūst
plānāki, līdz 20 - 30 metriem Igaunijas pierobežā.
Pērnavas
svītas ieži ir līdzīgi Ķemeru svītas slāņkopai. To
biezums ir no 20 līdz 35 metriem. Narvas svītas
iežu pamatnē ir dolomīta un merģeļu brekcijas, kas augstāk pāriet
dolomītu un merģeļu slāņos, lejasdaļā ar biežiem ģipšakmens
starpslāņiem. Narvas svītas iežu biezums visā teritorijā ir tuvs 100
metriem, Valmieras- Lokno izciļņa ietvaros pieaugot līdz 150 metriem. To
virsma pašlaik ieguļ 100-200 m dziļumā.
Tālāk pa griezumu uz
augšu nāk uzbūves ziņā viena otrai stipri līdzīgās Arukilas
un Burtnieku svītas (terigēnās svītas). Svītu pamatnē
parasti ieguļ smilšakmeņu slāņi ar retiem un plāniem mālu un aleirolītu
starpslāņiem. Augstāk griezumā mālu un aleirolītu slāņu īpatsvars
palielinās un smilšakmeņi veido vairs tikai atsevišķus starpslāņus. Ieži
ir vāji vai ļoti vāji cementēti.
Pilns Arukilas
svītas biezums ir ap 100 metriem. Lielākajā daļā
apskatāmās teritorijas to pārsedz Burtnieku svītas nogulumi, tomēr
ziemeļu daļā tā parādās zemes virspusē vai arī zem kvartāra iežu segas.
Te Arukilas svītas nogulumi ir tikuši daļēji erodēti, tāpēc to biezums
ir 50-70 metri. Atšķirībā no griezumā augstāk esošo svītu nogulumiem
Arukilas svītas smilšakmeņiem raksturīgs tumšāks sarkanais krāsojums, kā
arī lielāks mālaino iežu īpatsvars (mālaino iežu un smilšakmeņu
attiecība aptuveni 1:1).
Pilns Burtnieku
svītas nogulumu biezums ir 60-80 metri. Tomēr lielākajā
daļā teritorijas, izņemot pašus dienvidus, tā ir daļēji erodēta un tāpēc
pašā ziemeļu daļā izķīlējas pavisam. Svītas smilšakmeņi veido atsegumus
Salacas, tās pieteku, kā arī, Rūjas, Sedas, Eiķinupītes, Negurskas, un
Burtnieku ezera krastos, kā arī virknē karjeru. Mālainie ieži parasti
atsegumus neveido.
Teritorijas 12
ģeoloģiskie objekti, kas atrodas valsts aizsardzībā ir sekojoši:
- Pietraga Sarkanās
klintis
- Burtnieka
smilšakmens atsegumi
- Jeru alas
- Dauģēnu klintis un
alas
- Neļķu klintis un
alas
- Silmaču iezis un
alas
- Spiģu ala ar avotu
- Bezdelīgu klintis
un alas
- Dzelveskalna
atsegumi un alas
- Govs ala un avots
- Gudzonu ala
- Skaņaiskalns
Minēto veidojumu
ģeoloģiskā vērtība ir to stratigrāfiskajā nozīmīgumā, ainaviskumā, to
ģeoloģiskās izglītības lomā. Turklāt smilšakmens atsegumi, alas un avoti
ir nozīmīga dzīvotne sugām, kas citur nespēj mitināties.
Mūsu šā gada vasarā
veiktais pētījums un datu apkopojums ir pievienojis lielu apjomu datu,
kas ļaus izvērtēt vēl virknes citu smilšakmens atsegumu, alu un avotu
nozīmīgumu un iespēju pieteikt tos iekļaušanai aizsargājamo ģeoloģisko
veidojumu sarakstos.
LPC
eksperti veic atseguma izpēti Dambjupītes ielejā. Foto: Andris
Grīnbergs, 2007.
Biotopi uz
atsegumu ārējām virsmām, tuvākajā apkaimē un alās
Latvijā, kur zemes
virskārtu veido kvartāra nogulumi, pamatiežu atsegumi ir reti un
nevienmērīgi izplatīti - lielākoties kā nelielas, izkliedētas klinšu
salas upju krastu nogāzēs. Tās bieži ir cilvēkiem grūti pieejamas un
vēsturiski vieni no maz skartajiem dabas objektiem, kurus nav
ietekmējusi lauksaimniecība un mežsaimniecība.
Atsegumiem, kā
biotopam, raksturīgas - tipiskajos gadījumos - stāvas virsmas, augsnes
trūdvielu un ūdens deficīts, kas ievērojami ierobežo šajos apstākļos
augošo augu sugu un indivīdu daudzumu. Karbonātu satura atšķirības
substrātā nosaka arī krasi atšķirīgu augu valsti uz diviem Latvijā
izplatītākajiem pamatiežu tipiem - Salacas baseinā uz devona
smilšakmeņiem nav atrodamas izteikti kalcifīlās sugas, kas mēdz augt uz
dolomīta, kaļķakmens vai avotkaļķa klintīm.
Vairāk apaugušas ir
klintis, uz kurām notiek kaut vai īslaicīga augsnes uzkrāšanās virsmas
negludumos (slīpajās, horizontālajās virsmās, plaisās, iedobumos),
biezāka sūnu kārta veidojas arī avotiņu, upes, mitras augsnes tuvumā, kā
arī vietās, kur vasarā lielāks noēnojums.
Smilšakmens atsegumi,
kur augu segums ir mazāks par 10 %, atbilst Latvijas biotopu
klasifikatora tipam H.1.1. Smilšakmens iežu atsegumi,
bet pēc ES Biotopu Direktīvas 1. pielikuma aizsargājamajam biotopam 8220.
Vēl retāks biotops ir H.2.1. Sufozijas alas, mazāk
pieejamās alas klasificējamas kā ES Biotopu Direktīvas 1. pielikuma
aizsargājamas biotops 8310: Netraucētās alas.
Par atsegumu uzskatītas
tikai tādas klintis, kur redzami devona smilšakmeņi (vai smilšakmeņu -
aleirolīta slāņmija), kuru lielums vertikāli vai horizontāli ir vismaz 1
m x 0,6 m. Netika ieskaitīti atsegumi, kas atrodas tikai zem ūdens
līmeņa vai ļoti zemu virs ūdens līmeņa, kas 2007. g. vasarā bija
neparasti zems. Atsegumi tiek par tādiem uzskatīti, ja to virsmas sedz
pārkares, nesen un īslaicīgi uzbirusi augsne, neseni noslīdeņi,
nomelnējums, līdz apm. 1,5 cm bieza ķērpju un sūnu sega, kas ļauj
saskatīt virsmas reljefu, ieskrāpējumus tajā. Piegulošie kvartāra iežu
atsegumi, sakņu un zaru pārkares, laukakmeņu un koku stumbru virsmas
netika iekļautas atsegumu mērījumos, bet parasti apskatītas kā biotops,
kas cieši saistīts ar atsegumu, bieži arī vizuāli un estētiski tverams
kopā ar atsegumu.
Savdabīgs biotops
veidojas alās, parasti to izeju tuvumā, kur aug tikai dažas ēncietīgākās
augu sugas, tai skaitā eksotiskā un retā alu spulgsūna. Alās dziļāk
konstatēti zvēru (lapsu, āpšu, ciršļu, bebru un mazāku grauzēju)
midzeņi, abinieku un sikspārņu ziemošanas vietas, vairāku sugu odi,
tauriņi, dažādas sēnes, atsevišķos gadījumos - zaļojoši kārklu zariņi un
lielās lēpes sakneņi, ko alās, acīm redzot, nesen ienesuši bebri. Zvēru
midzeņos un izkārnījumos parazītu analīzes nav veiktas; pieņemot, ka to
rezultāti nebūs specifiski Salacas baseina alām.
Lauka darbi veikti
bezsniega sezonās - no aprīļa vidus līdz oktobra sākumam - aptuveni sešu
mēnešu laikā, un novērojumos atspoguļojas dzīvās dabas sezonālie cikli:
piem., pavasarī konstatētās sugas nereti nav atrodamas rudenī un
otrādi. Putnu ligzdas un zvēru alas, kā īslaicīgi izmantotas dzīves
vietas, lielākoties novērotas tukšas, augi nereti noziedējuši, dzīvnieku
pēdas nesvaigas - kas dažreiz neļauj precizēt sugas. Augi, kas aug uz
klintīm, lielākoties novēroti no zemes, pret atsegumiem izturoties
saudzīgi un izvairoties no kāpelēšanas pa klintīm, nepielietojot kāpnes
vai alpīnisma inventāru. Dažādu laika apstākļu dēļ novērojumi nav tieši
salīdzināmi - piem., mitrā laikā vienmēr ir lielāks novēroto gliemežu
skaits. Čurkstu alas uzskaitītas lielākoties ārpus monitoringa
ieteiktajiem laika periodiem, varbūt arī tāpēc parasti tās bija
neapdzīvotas, tomēr neapšaubāmi, vairums čurkstu alu šajā vasarā bija
tukšas, arī daudzās Salacas pietekās krastos ir nelielas (līdz 20)
čurkstu alu grupas, kas gandrīz vienmēr bija neapdzīvotas. Putnu alas
mēdz būt veidotas dabiskajās iedobēs, kavernās, plaisās, tāpēc ne
vienmēr alām ir tipiska forma un dažkārt nevar pateikt tur dzīvojošu
putnu sugu. Iespējams pat, ka šajās alās pārmaiņus dzīvo gan
zivjudzenīši, gan čurkstes, un dažas alas, šķiet, regulāri vai sezonāli
apmeklē arī zīdītāji un kukaiņi.
Ainaviski lielākoties
ir lieli atsegumi, kas atsedzas tuvu ūdens līmenim, un ko neaizsedz
koki, kas ir stāvi un ar trūcīgu veģetāciju. Ainaviskumu mazina sūnu,
mazāk ķērpju apaugums, lieli lakstaugi, kas aizsedz atsegumu. Pārsvarā
pievēršoties atsegumam, novēroti arī biotiski svarīgākie objekti ārpus
tā - piem., virs atseguma augoši koki, kuru saknes stiepjas pāri
atsegumam, sakņu un krūmu zaru pārkares, kas pārsedz atseguma virsmu un
kurās novērotas daudz dažādu dzīvnieku, sevišķi putnu, mājvietas, blakus
atsegumam esošās dažreiz plašās atseguma aizaugušās daļas, kur
iespējami seni petroglifi un daži specifiski augi, kas aug uz plānas
augsnes kārtas (piem., saldsaknīte). Arī atseguma piekāje, nobiras,
nogruvumu blāķi mēdz būt dažādu dzīvnieku mājvieta, bieži viena no
nedaudzām paslēptuvēm krastmalā, starp augsta un zema ūdenslīmeņa
atzīmēm.
Ar atsegumiem saistītas
ir pārkares - sakņu, retāk zaru, pārkares, bieži vien ar sūnām klātu
mālainu augsnes kārtu, ko kopā notur augoša zemsedze. Tas ir nozīmīgs
biotops - novērotas putnu ligzdas, lapseņu pūžņi, mazu, peles lieluma
zīdītāju alas, dažreiz arī lielāku (lapsu - āpšu) alu atveres. Alās
mītošos dzīvniekus precīzi konstatēt parasti nebija iespējams, bieži
tika atrastas tikai migas vietas vai pēdas. Domājams, alas pārmaiņus
izmanto dažādi dzīvnieki, vieni, lai slēptos no plēsējiem, otri - lai no
alām paņemtu tur bieži patvērušos medījumu.
Daudzviet konstatētas
putnu - krastu čurkstes Riparia riparia un zivju dzenīša Alcedo atthis
alas. Tāpat alas un plaisas svarīgas arī sikspārņiem, grauzējiem,
ciršļiem, kas daudzviet konstatēti zem putnu alām, sevišķi zemākajām,
bieži lapsu skrāpējumi, dažreiz pat izskrāpētas 15 cm dziļas nišas. Nagu
skrāpējumi klintīs dažreiz ir tādi, kas varētu rasties tikai lēcienā.
Atsegumi ir nozīmīgas barošanās vietas, sīko plēsēju (caunu, ūdeļu)
pēdas varētu liecināt gan par to, ka šie dzīvnieki te dzīvo, gan arī par
to medībām vai mēģinājumiem tos nomedīt.
Atsegumos bieži ir
dzīvnieku alas - tās veido putni (krastu čurkstes, zivju dzenīši),
kukaiņi. Ir arī lapsu, āpšu un cilvēku skrāpējumi un rakumi. Putnu, alas
bieži dabīgās nišās, kas veidojušās izkrītos ieslēgumiem, galvenokārt,
māla saveltņiem. Lielajās alās ir plaisas, kas ir vizuāli grūti
novērojamas, vajadzīgs ultraskaņas detektors - dažas no tām varbūt ir
ļoti daudzu sikspārņu ziemošanas vieta, taču vizuāli redzami tikai
sikspārņu skrāpējumi.
Dzīvniekiem svarīga
slēptuvju vieta ir smiltīs pie pašas smilšakmens sienas, kas
visizteiktāk veidojas, ja siena ir stāva vai ar pārkari. Te smilts ir
sausa, irdena. Turklāt siena neļauj dzīvniekiem virzīties tālāk dažos
virzienos. Šajās vietās bieži atrodamas nelielu dzīvnieku alas, dažkārt
pa 1-2 alām uz metru. Pie šīm alām parasti novērotas sīku zīdītāju
(peļu? strupastu? ciršļu?) pēdas, bet īslaicīgi apdzīvo gliemeži, mēslu
vaboles, abinieki.
Alās pastāvīgi dzīvo
vai pārziemo dažādas kukaiņu, zirnekļu, gliemežu, abinieku sugas, tas ir
biotops ar stabilāko temperatūru un nemainīgu gaisa mitrumu un gaisa
sastāvu. Te svarīgi, lai cilvēku apmeklējumi šo stabilitāti nesagrautu.
Arī lielajās alās, to perifērijā vai šaurajos atzaros, bieži atrodami
atstāti plēsēju vai, retāk, bebru midzeņi. Iespējams, ka dažreiz
dzīvnieki tur joprojām uzturas laikā, kad alā nav cilvēku.
Jāņem vērā, ka pie
atsegumiem vai alā esošs avotiņš uztur pastāvīga temperatūru un mitrumu,
ir laba un svarīga vieta ziemošanai vardēm u.c. abiniekiem.
Aizsalstošie avotiņi var veidot plašus leduskritumus. Atsegumi, kas
iesniedzas upē, tiek izmantoti kā substrāts - uz tiem bieži atrodamas
spāru kāpuru nomestās ādas.
Veicot atsegumu
apsekojumus tika pievērsta uzmanība smilšakmens virsmu saglabātībai.
Atsegumiem (gan ne visiem) mēģināts novērtēt virsmas stāvokli - cik
procenti ir svaiga, cik aizņem nomelnējums, ķērpji, sūnas. Stipri
aizauguši un nomelnējuši atsegumi ir grūti pamanāmi, sevišķi, ja tie ir
nelieli un lapotnes aizsegti.
Atsegumi izveidojas
erozijas rezultātā: augsnes un kvartāra iežu segkārtu, kur tā nav bieza,
var iznīcināt lietus, koku izgāšanās, nomīņāšana, upes sānu erozija,
noslīdeņi, nobirumi, nogruvumi un izskalojumi. Dažreiz vecam atsegumam
nobirst irdenā virskārta, nogāžas bluķi un atšķeļas iežu gabali,
veidojot svaigu virsmu. Svaigi nobrukumi: neapauguši, irdeni, pakļauti
lietus erozijai, bez apauguma un ieskrāpējumiem. Svaigas virsmas
praktiski bez augiem vizuāli ir visizteiksmīgākās un, vismaz no tālienes
- piem., laivas, ainaviski pievilcīgākās.
Ja turpina iedarboties
procesi, kas uztur atsegumu, pastāvīgi nobirst irdenā virskārta, virsma
pastāvīgi saglabājas svaiga - atsegums atkāpjas un klints dilst,
ieskrāpējumi notīrās. To sekmē kukaiņu alu kolonijas, plaisas, mitruma
uzsūkšanās iezī un tātad zināma loma kā ūdens uzsūcējam ir sūnu
pārklājam un nobirām. Domājams, atsegtu smilšakmens virsmu stabilitāti
ietekmē apaugums, kas ir arī svarīgs mitruma uzkrājējs, un vērsums pret
sauli. Nav tuvāku ziņu par leduskritumu ietekmi uz atseguma virsmu. Ik
gadus atsegumus upes palu līmenī notīra ledus iešana, apaugumam labāk
saglabājoties nišās, plaisās, aizstraumes posmos, zem ūdens līmeņa.
Nelielus laukumus attīra zaru, dzīvnieku, un cilvēku skrāpējumi, takas
pār smilšakmeni. Virsmas skrāpē upes nests ledus un koki, saknes, dabīgi
vēja un/vai svara kustināti zari, ir putnu un sikspārņu skrāpējumi.
Cilvēka veikta
noēnojuma maiņā, attīrot atsegumu, iznīkst ēncietīgās sugas un ieviešas
saules mīļotājas. Šis un pretējais, t.i., atsegumu aizaugšanas un
noēnošanas process norisinās arī dabiski, taču daudz lēnāk un
pakāpeniskāk. Šīs izmaiņas neskar atsegumus, kas ir pie pašas upes vai
pārāk lieli, lai tos noēnotu koki.
Dabīga ir arī
aizaugšana - vispirms (apm. gada laikā) pakāpeniski parādās nomelnējums,
tad arī pelēkais ķērpis, sīkas sūnas. Straujāk aizaug mālainie slāņi,
horizontālās un slīpās virsmas, plauktiņi, nišas, alas, plaisas, kur
krājas nobiras, veidojas augsne, aizaugšanu sekmē noēnojums, mitrums
(avotu, upes, pastāvīgi mitras augsnes tuvums), augu atmirušo daļu
uzkrāšanās, lietus ūdeņu nesto augsnes daļiņu uzkrāšanās. Kad ieviešas
un izaug lielas sūnas, tajās pat uz stāvām virsmām uzkrājas pērnās
lapas, pat čiekuri, skujas, nolūzuši zariņi utt., dīgst sēklas, kas
migrējušas uz leju - uzbirušas, ūdens plūsmas atnestas vai citādi
iesējušās. Atnestajā augsnē uz klintīm aug bieži vien šim biotopam sveši
augi, faktiski meža floras pārstāvji, kas iemigrējuši sēklu veidā vai
veģetatīvi. Laikam izplatītākais ir meža zaķskābene, kas ir sīka, tāpēc
tai nevajag daudz augsnes un kas pietiekoši labi sējas. Nereti
konstatēta arī ugunspuķe, pulkstenīte, no kokiem - nelieli bērzi un
vītoli. Tās pašas sugas dažreiz aug pat uz koku saknēm vai stumbriem, ko
sedz māla kārtiņa Savukārt, par neparastiem var uzskatīt vairākus
apdziras atradumus.
Šo procesu bremzē
sienas stāvums, sausums (tātad vismazāk noēnots atsegums būs augstās
klintīs pie platas upes, koku neaizsegtā krastā, kas vērts pret
dienvidiem). Lēnāk apaug līdzenas sienas - bez plaisām, nišām, dažādas
cementācijas iežiem, kas veicina plauktiņus - karnīzes virsmās, māla
oļiem, kavernām, dzīvnieku alām. Šādos apstākļos apaugumā dominē krevu
(krevju) un zemi lapu ķērpji. Diezgan bieži novērots, ka ķērpji pāraug
agrāk augušo sūnu - iespējams, apgaismojuma maiņas rezultātā, pretējs
process novērots ļoti reti, iespējams, tādēļ, ka to grūti pamanīt
nenoārdot apaugumu. Vecās virsmas sedz izteikts aļģu izraisīts
nomelnējums, ko pāraug ķērpji un/vai sūnas. Tajā var būt lēnas erozijas
pēdas, zaru, dzīvnieku un cilvēku ieskrāpējumi un zīmes, un neliels
apaugums (līdz 2 cm), zem kura tās saskatāmas.
Pārsvarā šādas vecās,
apaugušās virsmas diezgan bieži atjaunojas, jo to virskārta 1 līdz 4 cm
bieza, iespējams, sasalšanas dēļ atdalās no sienas, lobās slāņiem, ko
nereti vēl satur kopā biezs aknu sūnu apaugums. Sevišķi bieži tas
novērojams atsegumu zemās pārkarēs, mitras augsnes vai avotiņa tuvumā.
Nav skaidrs, vai šāda kārtiņa nolobās ik gadus, vai retāk, varbūt tā
raksturīga tikai, piem., noteiktu meteoroloģisko apstākļu sakritībai.
Novērots, ka kaļķa krāšanās, cementācija, stabilizē sienas virsmu,
dažreiz novērota izskrāpējumu, arī sūnas stabilizējošā loma.
Atsegumu tuvumā nereti
atrodas aizaugušas daļas un bijušie atsegumi: relatīvi nesen (apm. pirms
100 gadiem) atsegtas, tagad apaugušas virsmas, segtas ar biezu (2 - 10
cm) meža (pārsvarā Hilocomium, Plagomnium) sūnu kārtu, augsnes
ķērpjiem (Parmelia, Peltigera) un izveidojušos vai atnestu
plānu augsnes kārtu, kurā veidojas tipiska meža, retāk pļavas vai
palienes zemsedzes veģetācija. Dažviet novērojami pilnīgi aizauguši
uzraksti un lielas bijušo atsegumu platības. Bijušie atsegumi ir arī
klinšu pakājes, retāk - lēzeni plaukti, ko visai nesen aprakušas nobiras
vai uznesti alūvija nogulumi. Pie klinšu augiem tradicionāli pieskaita
dažus augus, piem., saldsaknīti, kas vairākkārt atrasta arī šo pētījumu
gaitā, tomēr parasti aug uz klintīm, kur zemsedzes biezums ir 5-15 cm.
Tāda liela (un viena no lielākajām Salacas baseinā) saldsaknītes atradne
konstatēta, piem., pie populārās Mazsalacas Velna alas, kur vietām tā
nav pasargāta no nomīņāšanas. Šādas, samērā stipri apaugušas klintis,
nav redzamas kā atsegums un ir konstatējamas tikai netieši, tāpēc nav
mūsu veiktā darba izpētes objekts, bet bieži šāda, aizaugusi klints
atrodas atseguma tiešā tuvumā.
Salacas baseina
smilšakmens atsegumu kultūrvēsturiskās vērtības
Kā jau varēja
prognozēt, no visiem Salacas baseina smilšakmens atsegumiem,
kultūrvēsturiski visbagātākie neapšaubāmi atrodas Mazsalacas apkārtnē.
Tie ir vietās, kur atrodas jau daudzus gadsimtu populāri tūrisma
objekti, no kuriem viena daļa senatnē bijuši senas kulta vietas, bet
mūsdienās ir arheoloģijas pieminekļi. Parasti tie nav vienkārši devona
iežu atsegumi, bet gan senas kulta alas, un par šiem objektiem zināms ne
vien daudzveidīgs faktu materiāls, bet arī teikas un nostāsti. Tāpat
raksturīgi, ka uz šādiem objektiem - uz atsegumiem ir liels daudzums
dažādu uzrakstu, tai skaitā nozīmīga vecuma gadu skaitļi.
Salacas baseinā kā
arheoloģijas pieminekļi ir tikai divi tālāk minētie smilšakmens atsegumi
jeb konkrēti - alas:
1) Mazsalacas Velna
pagrabs - Valmieras rajona Mazsalacas l.t., Salacas labā krastā;
2) Upurala - Valmieras
rajona Skaņkalnes pagastā, Salacas kreisā krastā.
Vēl jāatzīmē, ka
vairāki smilšakmens atsegumi atrodas arheoloģijas pieminekļa -
Skaņkalnes pilskalna nogāzēs, kas ir gan Salacas kreisā krasta nogāze,
gan tās pietekas Dambjupītes labā krasta nogāze.
Taču kultūrvēsturiskās
vērtības ir atrodamas un konstatētas uz un saistībā ar daudz vairāk
atsegumiem nekā iepriekš minētie daži arheoloģijas pieminekļi. Ir pamats
domāt, ka arheoloģijas pieminekļa statuss būtu piešķirams vēl vairākiem
kultūrvēsturiski nozīmīgiem objektiem Salacas baseinā, kā, piemēram,
Eņģeļu alai, Skaņākalna klintij, un vēl dažiem.
Par konkrēta
smilšakmens atseguma vai alas kultūrvēsturisko nozīmi bieži vien liecina
jau tā nosaukums. Tipiski piemēri ir gan Skaņkalnes Upurala, gan
Mazsalacas Velna pagrabs. Pie šādu objektu kopuma būtu jāpieskaita arī
Velna Skābumbaļļas ala, Eņģeļu ala, domājams, arī Īģes (Graudiņu)
Velnala, un varbūt arī Skaņaiskalns. Pēdējais no minētajiem objektiem uz
arheoloģijas pieminekļa statusu varētu pretendēt sakarā ar petroglifu
atklāšanu uz tā virsmas, ņemot vērā arī tā kultūrvēsturisko nozīmību un
atpazīstamību daudzu gadsimtu garumā.
Jāatgādina, ka vēl
viena Upurala kādreiz atradās Dzelveskalna kraujā, Salacas kreisā krastā
lejpus Mazsalacas. Tā sabruka un par tās kultūrvēsturisko un
arheoloģisko nozīmi datu trūkst, tai pašā laikā pieļaujams, ka tās
vietā, ja vien ir bijis, tad kultūrslānis ir saglabājies, un tālākā
nākotnē varētu tikt veikti arheoloģiski pētījumi. Tikpat interesanti no
arheoloģiskā viedokļa būtu izzināt vēl dažas alas Dzelveskalna kraujā,
tai skaitā teiksmaino Eņģeļu alu, tā mēģinot secināt, vai kādā no
Dzelveskalna alām kādreiz ir veikti ziedojumi. Iespējams, ka kultūrslāņa
pazīmes kādā no alām varētu atrasties. Mazliet neskaidrāka ir situācija
ar jau minēto Īģes (Graudiņu) Velnalu, par kuras kultūrvēsturisko
nozīmību tā kā liecina tās nosaukums, bet pagaidām nav gūti papildus
pierādījumi šī nosaukuma patiesumam un nekas nav zināms par kādiem
nostāstiem vai kulta tradīcijām saistībā ar šo alu, gluži pretēji, reti
kurš vietējais iedzīvotājs to zina, bet, ja zina, tad alas Velnalas
nosaukumu noliedz. Tāpat visai nepārliecinošas ir ziņas, ka Velnalas
nosaukums būtu lietots attiecībā uz vēl dažām citām vietām (alām)
Salacas krastos, tai skaitā attiecībā uz Vīksnu alām, no kurām abas ir
apzinātas nesenā pagātnē un nav nekādu ziņu par alu esamību to vietā
senāk. Arī par Rozēnu Velnalas atrašanās vai esamības vietu nav nekādu
ziņu, un neviens no apkārtnes iedzīvotājiem pat plašā apvidū ap
Rozēniem, neko nezina un nekad neko nav par to dzirdējuši. Varbūtējā
Rozēnu Velnala ir minēta literatūrā tikai vienreiz, un pārbaudot dabā šo
vietu nekādas alas vai to pazīmes (tai skaitā, kritenes) nav atrodamas.
Šai sakarā arī vienīgais Rozēnu Velnalas minējums- Priednieks P.,
1968.g. Dabas un vēstures kalendārā - šķiet, iespējams, ir nepareizs, jo
norādītā vieta atrodas patālu no Rozēniem, un minētajā alu sarakstā
attiecībā par Salacas lejteces atsegumiem ir vēl vairākas kļūdas un
neatbilstības, un tai pašā laikā ir dabā objekti - alas, kas tolaik šai
apvidū noteikti pastāvējušas, bet sarakstā nav minētas. Līdz ar to var
izteikt minējumu, ka diemžēl, minētais autors, dabā Salacas lejteces
alas nav apmeklējis.
Kultūrvēsturiski
neapšaubāmi interesantas ir alas un nišas Dambjupītes ielejā, jo tajās
senākos laikos bijušas iekārtotas pirtis. Citviet smilšakmens iežos pie
Dambjupītes un Laņģupītes (tā visā garumā tiks turpināta pētīt nākamajā
pētījumu sezonā) ir senāk izveidoti pagrabi, kuri mūsdienās lielākoties
ir pamesti un vairs netiek cilvēku izmantoti. Viens slēgts pagrabs
apsekots arī Skaņkalnes pilskalna Salacas nogāzē (atsegums SL001).
Jāpiemin arī kultūrvēsturiski interesantā Gudzonu ala pie Laņģupītes,
par kuru zināmi nostāsti, un, kurai blakus esošā nišā arī savulaik
bijusi iekārtota pirts.
Konkrēta atseguma
kultūrvēsturiskās vērtības saistās arī ar veciem ierakstiem un gadu
skaitļiem tā virsmā. Bieži vien tie liecina par atseguma vai alas
apmeklētību mūsdienās un senāk, nereti šādi ieraksti sniedz interesantu
ieskatu kāda konkrēta indivīda rakstīt prasmē vai neprasmē, parāda
savdabīgas pašapliecināšanās izpausmes. Dažkārt veci ieraksti sniedz
kādu domu vai viedokli, kuru kāds apmeklētājs pirms daudziem gadu
desmitiem iegriezis klints sienā. Protams, bieži vien iegriezumi klintī
ir visai bezjēdzīgi un pat muļķīgi, un savādāk kā atseguma bojājumi nav
vērtējami. Jebkurā gadījumā mūsdienās veikt ierakstus (iegriezumus,
skrāpējumus) uz smilšakmens atsegumiem ir aizliegts un tie viennozīmīgi
vērtējami negatīvi. Kā īpaši nosodāmus varētu minēt dažus rupjību
iegravējumus (gan latviešu, gan krievu valodā) atsevišķos Salacas krastu
iežos, bet tie nav nekādā ziņā tā vērti, lai tos minētu šajā pētījumā.
Jebkurā gadījumā
ikviens jaunlaiku ieskrāpējums jebkurā atsegumā bojā tā virsmu, posta
augu valsti, iespējams, izbojā kādu vecu un no mūsdienu viedokļa,
interesantu ierakstu (tā teikt, no tiem laikiem, kad tas nebija
aizliegts). Katrā ziņā pēc vecu (daudzus gadu desmitus un pat dažus
gadsimtus) gadu skaitļi iegriezumiem iespējams secināt kad un nereti pat
cik daudz, konkrētais atsegums ir apmeklēts. Kā veciem gadu skaitļiem
visbagātākais atsegums Salacas baseinā šobrīd zināms Skaņaiskalns, kura
plakaniskajā virsmā līdz pat dažu metru augstumam no zemes līmeņa,
apzināts vislielākais nozīmīga vecuma gadu skaitļu kopums.
Pētījumā fiksēti gadu
skaitļi, kas ir vecāki par 1950.gadu un ir nepārprotami salasāmi un
izskatās ticama vecuma. Minētā gadu skaitļu fiksēšanas robeža Latvijas
atsegumu apzināšanā tiek pielietota jau kopš 1990.gadu sākuma, un tā
labi nošķir mūsdienu un padomju laiku skrāpējumus, no tiem, kas var
liecināt ko interesantu. Gadu skaitļi daudzviet labi parāda gan tūrisma
uzplaukumu Latvijas 1.republikas laikā, gan cilvēku apmeklētās vietas
2.pasaules kara laikā un pēckara gados. Jo vecāks ieraksts, jo bieži
vien tas šķiet interesantāks. Sistemātiska gadu skaitļu uzskaite Latvijā
tiek veikta kopš 1994.gada un to datu bāze (A.Grīnbergs, veidota un
papildināta par privātiem līdzekļiem) satur daudzus simtus ierakstu.
Šajā pētījumā tika izmantota iepriekšējos gados par Salacas atsegumiem
savāktā minētās datu bāzes informācija, un projekta gaitā tā tika
papildināta ar citiem, iepriekš vēl nefiksētiem, vecu gadu skaitļu
atradumiem.
Lai arī Latvijas
smilšakmens iežos zināmi gadu skaitļu ieraksti no 18 un pat 17 gadsimta,
Salacas baseinā pagaidām vecākie datētie ieraksti ir konstatēti no
19.gadsimta pirmās puses. Kopumā šobrīd Salacas baseina atsegumos zināmi
108 gadu skaitļi, kas vecāki par 1950.gadu.
19.gadsimta gadu
skaitļu ieraksti ir īpaši vērtīgi ar to, ka tie liecina, ka konkrētās
vietas ir apmeklētas tā gadsimtā, norādītajos gados, jo par tā laika
tūrisma plūsmām un apmeklētību tikpat kā nav vērā ņemamu literatūras
datu, par pētījumiem nemaz nerunājot.
19.gadsimta gadu
skaitļi Salacas baseina atsegumos šobrīd zināmi ir kopskaitā - 37, un
tie ir šādi, norādītajās vietās:
1899 - Skaņākalna
klintī.
1898 - Skaņākalna
klintī.
1897 - Līvupes
(Dzirnupes) klints (2 vietās).
1896 - Skaņākalna
klintī.
1895 - Skaņākalna
klintī.
1894 - Salacas labā
krastā - Dauģēnu klinšu augšgalā.
1893 - Salacas labā
krasta - Neļķu klinšu atsegums.
1893 - Skaņākalna
klintī.
1893 - Īģes Velnalas
klints.
1890 - Salacas labā
krasta atsegums (SL125) Rozēnos.
1889 - Skaņākalna
klintī.
1889 - Salacas kreisā
krastā - nākamā līkumā lejpus Vīksnu alām.
1887 - Skaņākalna
klintī (3 vietās).
1884 - Skaņākalna
klintī (2 vietās).
1883 - Skaņākalna
klintī.
1882 - Īģes Velnalas
klints.
1880 - Skaņākalna
klintī.
1879 - Skaņākalna
klintī.
1874 - Skaņākalna
klintī.
1873 - Skaņākalna
klintī.
1872 - Laņģupītes
kreisā krasta atsegumā augšpus Vīkšēniem, pagraba stenderes vietā.
1871 - Skaņākalna
klintī.
1869 - Skaņākalna
klintī (2 vietās).
1866 - Skaņākalna
klintī.
1858 - Skaņākalna
klintī.
1849 - Karogupītes
ielejā, labā krasta klintī.
1828 - Skaņākalna
klintī (2 vietās).
1826 - Salacas kreisā
krasta - Dzelveskalna atsegumā pie Līkās alas ieejas.
1826 - Skaņākalna
klintī (2 vietās).
1818 - Salacas kreisajā
krastā lejpus Lībiešu Upuralas, pilskalna nogāzē.