Atsegumu izpēte

Latvijas Petroglifu centrs, 2007.g.

Pētījuma autori un viņu tēmu sadalījums:

Andris Grīnbergs, Mg.hist., projekta vadītājs,

atsegumu vispārējie un kultūrvēsturiskie apraksti, adreses, izmēri, alas.

Dainis Ozols, Mg.geol., atsegumu ģeoloģiskie apraksti un koordinātes.

Māris Rudzītis, Mg.geol., B. biol., atsegumu bioloģiskie apraksti.

Projekta finansētājs: Latvijas vides aizsardzības fonds

Atbalstītājs: Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta administrācija

Projekts veikts saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras izsniegto Zemes dzīļu izmantošanas licenci Nr.2/7, zinātniskās pētniecības darbiem.

Projekta „Salacas baseina smilšakmens atsegumu uzskaite un novērtējums" mērķis - uzskaitīt un novērtēt Salacas upes baseina smilšakmens atsegumus kā ģeoloģiskos objektus, kā biotopus un no kultūrvēsturiskā viedokļa un sagatavot tālākus ieteikumus to aizsardzībai. Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervāta teritorijā šāda apjoma, sistemātiska, visaptveroša smilšakmens atsegumu uzskaite un to komplekss novērtējums no ģeoloģiskā un bioloģiskās daudzveidības viedokļa līdz šim nebija veikts.

Smilšakmens atsegumi ir kompleksi dabas objekti, kuriem ir liela nozīme gan no ģeoloģijas, gan bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Tie sniedz informāciju gan par zemes ģeoloģisko uzbūvi un procesiem, gan aizvēsturisku laikmetu floru un faunu, gan veido pamatu dabiskajiem biotopiem ar lielu bioloģisko daudzveidību. Daudzos no smilšakmeņu atsegumiem konstatētas reto un aizsargājamo aļģu, ķērpju un augstāko augu sugas. Tāpat tiem ir liela kultūrvēsturiskā un ainaviskā vērtība.

Projekta atskaites sākumdaļā ir vispārēji kopsavilkumi par smilšakmens atsegumu ģeoloģiju, bioloģiju un kultūrvēsturiskām vērtībām, bet tālāk - datu materiāls, kas iegūts apsekošanas ekspedīcijās visas pētījumu sezonas laikā.

Salacas baseina teritorijas ģeoloģija

Pētījumu teritorija, Salacas baseins atrodas Austrumeiropas ģeoloģiskās platformas vidienē, kas ir viena no mūsu planētas stabilākajām daļām. Kalnu veidošanās, jeb orogēno etapu, kas ir neizbēgams, lai izveidotos kontinentālā Zemes garoza, mūsu teritorija ir pārcietusi ārkārtīgi senā pagātnē - vēl arhaja ērā un agrīnajā proterozojā. Kalnu dzīlēs kristalizētie un krokotie ieži - gneisi, slānekļi, amfibolīti un granīti veido biezo kontinentālo Zemes garozu līdz pat 100km dziļumam, bet no virsmas tos šķir 0,3 līdz 0,8 km. Šī, nosacīti vieglo, gaišo iežu Zemes garoza kā korķis peld smagajos tumšajos Zemes mantijas iežos, stabili un nesatricināmi paceļoties virs jūras līmeņa jau kopš agrīnā proterozoja ēras, simtiem miljonu gadu. Tālajos kembrija, ordovika, silūra un devona periodos to brīžiem ir pārpludinājuši jūru ūdeņi, tad tie bijuši sekli, ne dziļāki par pāris simtiem metru, ko nevar salīdzināt ar dziļumiem okeānos, kas vidēji ir ap 5 km.

Seklajās seno ģeoloģisko periodu jūrās ir nogulsnējušās smiltis, māla un kaļķa dūņas, kā arī (retāk) dažādi sāļi. Laika gaitā šie nogulumi ir pārvērtušies nogulumiežos -smilšakmeņos, kaļķakmeņos, dolomītos, aleirolītos, mālos un ģipšakmeņos. Vieglāk šķīstošie sāļi ir pārgājuši pazemes ūdeņu šķīdumos - minerālūdeņos. Nogulumieži ir horizontāli slāņoti vai arī slāņojums veido lēzenas krokas. Devona sarkanie smilšakmeņi veidojušies karstā tuksnešainā jūras piekrastes zonā. Devona iežu slāņi ir praktiski horizontāli, lēzeni paceļoties virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar nelielu, 20 -50 metru augšupvērstu izliekumu Valmieras- Lokno vaļņa ietvaros.

Devona sistēmas pamatne teritorijas D daļā atrodas - 400 metru dziļumā, ziemeļos paceļoties līdz - 200 metru atzīmei. Valmieras -Lokno vaļņa ietvaros tā ir tuvu pie -300 metriem.

Devona iežu pamatnē ieguļ vāji cementētie Ķemeru svītas kvarca smilšakmeņi ar retiem mālu un aleirolītu starpslānīšiem. Teritorijas dienvidos tie ir 70 metrus biezi, bet virzienā uz ziemeļiem kļūst plānāki, līdz 20 - 30 metriem Igaunijas pierobežā.

Pērnavas svītas ieži ir līdzīgi Ķemeru svītas slāņkopai. To biezums ir no 20 līdz 35 metriem. Narvas svītas iežu pamatnē ir dolomīta un merģeļu brekcijas, kas augstāk pāriet dolomītu un merģeļu slāņos, lejasdaļā ar biežiem ģipšakmens starpslāņiem. Narvas svītas iežu biezums visā teritorijā ir tuvs 100 metriem, Valmieras- Lokno izciļņa ietvaros pieaugot līdz 150 metriem. To virsma pašlaik ieguļ 100-200 m dziļumā.

Tālāk pa griezumu uz augšu nāk uzbūves ziņā viena otrai stipri līdzīgās Arukilas un Burtnieku svītas (terigēnās svītas). Svītu pamatnē parasti ieguļ smilšakmeņu slāņi ar retiem un plāniem mālu un aleirolītu starpslāņiem. Augstāk griezumā mālu un aleirolītu slāņu īpatsvars palielinās un smilšakmeņi veido vairs tikai atsevišķus starpslāņus. Ieži ir vāji vai ļoti vāji cementēti.

Pilns Arukilas svītas biezums ir ap 100 metriem. Lielākajā daļā apskatāmās teritorijas to pārsedz Burtnieku svītas nogulumi, tomēr ziemeļu daļā tā parādās zemes virspusē vai arī zem kvartāra iežu segas. Te Arukilas svītas nogulumi ir tikuši daļēji erodēti, tāpēc to biezums ir 50-70 metri. Atšķirībā no griezumā augstāk esošo svītu nogulumiem Arukilas svītas smilšakmeņiem raksturīgs tumšāks sarkanais krāsojums, kā arī lielāks mālaino iežu īpatsvars (mālaino iežu un smilšakmeņu attiecība aptuveni 1:1).

Pilns Burtnieku svītas nogulumu biezums ir 60-80 metri. Tomēr lielākajā daļā teritorijas, izņemot pašus dienvidus, tā ir daļēji erodēta un tāpēc pašā ziemeļu daļā izķīlējas pavisam. Svītas smilšakmeņi veido atsegumus Salacas, tās pieteku, kā arī, Rūjas, Sedas, Eiķinupītes, Negurskas, un Burtnieku ezera krastos, kā arī virknē karjeru. Mālainie ieži parasti atsegumus neveido.

Teritorijas 12 ģeoloģiskie objekti, kas atrodas valsts aizsardzībā ir sekojoši:

• Pietraga Sarkanās klintis
• Burtnieka smilšakmens atsegumi
• Jeru alas
• Dauģēnu klintis un alas
• Neļķu klintis un alas
• Silmaču iezis un alas
• Spiģu ala ar avotu
• Bezdelīgu klintis un alas
• Dzelveskalna atsegumi un alas
• Govs ala un avots
• Gudzonu ala
• Skaņaiskalns

Minēto veidojumu ģeoloģiskā vērtība ir to stratigrāfiskajā nozīmīgumā, ainaviskumā, to ģeoloģiskās izglītības lomā. Turklāt smilšakmens atsegumi, alas un avoti ir nozīmīga dzīvotne sugām, kas citur nespēj mitināties.

Mūsu šā gada vasarā veiktais pētījums un datu apkopojums ir pievienojis lielu apjomu datu, kas ļaus izvērtēt vēl virknes citu smilšakmens atsegumu, alu un avotu nozīmīgumu un iespēju pieteikt tos iekļaušanai aizsargājamo ģeoloģisko veidojumu sarakstos.

LPC eksperti veic atseguma izpēti Dambjupītes ielejā. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

 

Biotopi uz atsegumu ārējām virsmām, tuvākajā apkaimē un alās

Latvijā, kur zemes virskārtu veido kvartāra nogulumi, pamatiežu atsegumi ir reti un nevienmērīgi izplatīti - lielākoties kā nelielas, izkliedētas klinšu salas upju krastu nogāzēs. Tās bieži ir cilvēkiem grūti pieejamas un vēsturiski vieni no maz skartajiem dabas objektiem, kurus nav ietekmējusi lauksaimniecība un mežsaimniecība.

Atsegumiem, kā biotopam, raksturīgas - tipiskajos gadījumos - stāvas virsmas, augsnes trūdvielu un ūdens deficīts, kas ievērojami ierobežo šajos apstākļos augošo augu sugu un indivīdu daudzumu. Karbonātu satura atšķirības substrātā nosaka arī krasi atšķirīgu augu valsti uz diviem Latvijā izplatītākajiem pamatiežu tipiem - Salacas baseinā uz devona smilšakmeņiem nav atrodamas izteikti kalcifīlās sugas, kas mēdz augt uz dolomīta, kaļķakmens vai avotkaļķa klintīm.

Vairāk apaugušas ir klintis, uz kurām notiek kaut vai īslaicīga augsnes uzkrāšanās virsmas negludumos (slīpajās, horizontālajās virsmās, plaisās, iedobumos), biezāka sūnu kārta veidojas arī avotiņu, upes, mitras augsnes tuvumā, kā arī vietās, kur vasarā lielāks noēnojums.

Smilšakmens atsegumi, kur augu segums ir mazāks par 10 %, atbilst Latvijas biotopu klasifikatora tipam H.1.1. Smilšakmens iežu atsegumi, bet pēc ES Biotopu Direktīvas 1. pielikuma aizsargājamajam biotopam 8220. Vēl retāks biotops ir H.2.1. Sufozijas alas, mazāk pieejamās alas klasificējamas kā ES Biotopu Direktīvas 1. pielikuma aizsargājamas biotops 8310: Netraucētās alas.

Par atsegumu uzskatītas tikai tādas klintis, kur redzami devona smilšakmeņi (vai smilšakmeņu - aleirolīta slāņmija), kuru lielums vertikāli vai horizontāli ir vismaz 1 m x 0,6 m. Netika ieskaitīti atsegumi, kas atrodas tikai zem ūdens līmeņa vai ļoti zemu virs ūdens līmeņa, kas 2007. g. vasarā bija neparasti zems. Atsegumi tiek par tādiem uzskatīti, ja to virsmas sedz pārkares, nesen un īslaicīgi uzbirusi augsne, neseni noslīdeņi, nomelnējums, līdz apm. 1,5 cm bieza ķērpju un sūnu sega, kas ļauj saskatīt virsmas reljefu, ieskrāpējumus tajā. Piegulošie kvartāra iežu atsegumi, sakņu un zaru pārkares, laukakmeņu un koku stumbru virsmas netika iekļautas atsegumu mērījumos, bet parasti apskatītas kā biotops, kas cieši saistīts ar atsegumu, bieži arī vizuāli un estētiski tverams kopā ar atsegumu.

Savdabīgs biotops veidojas alās, parasti to izeju tuvumā, kur aug tikai dažas ēncietīgākās augu sugas, tai skaitā eksotiskā un retā alu spulgsūna. Alās dziļāk konstatēti zvēru (lapsu, āpšu, ciršļu, bebru un mazāku grauzēju) midzeņi, abinieku un sikspārņu ziemošanas vietas, vairāku sugu odi, tauriņi, dažādas sēnes, atsevišķos gadījumos - zaļojoši kārklu zariņi un lielās lēpes sakneņi, ko alās, acīm redzot, nesen ienesuši bebri. Zvēru midzeņos un izkārnījumos parazītu analīzes nav veiktas; pieņemot, ka to rezultāti nebūs specifiski Salacas baseina alām.

Lauka darbi veikti bezsniega sezonās - no aprīļa vidus līdz oktobra sākumam - aptuveni sešu mēnešu laikā, un novērojumos atspoguļojas dzīvās dabas sezonālie cikli: piem., pavasarī konstatētās sugas nereti nav atrodamas rudenī un otrādi. Putnu ligzdas un zvēru alas, kā īslaicīgi izmantotas dzīves vietas, lielākoties novērotas tukšas, augi nereti noziedējuši, dzīvnieku pēdas nesvaigas - kas dažreiz neļauj precizēt sugas. Augi, kas aug uz klintīm, lielākoties novēroti no zemes, pret atsegumiem izturoties saudzīgi un izvairoties no kāpelēšanas pa klintīm, nepielietojot kāpnes vai alpīnisma inventāru. Dažādu laika apstākļu dēļ novērojumi nav tieši salīdzināmi - piem., mitrā laikā vienmēr ir lielāks novēroto gliemežu skaits. Čurkstu alas uzskaitītas lielākoties ārpus monitoringa ieteiktajiem laika periodiem, varbūt arī tāpēc parasti tās bija neapdzīvotas, tomēr neapšaubāmi, vairums čurkstu alu šajā vasarā bija tukšas, arī daudzās Salacas pietekās krastos ir nelielas (līdz 20) čurkstu alu grupas, kas gandrīz vienmēr bija neapdzīvotas. Putnu alas mēdz būt veidotas dabiskajās iedobēs, kavernās, plaisās, tāpēc ne vienmēr alām ir tipiska forma un dažkārt nevar pateikt tur dzīvojošu putnu sugu. Iespējams pat, ka šajās alās pārmaiņus dzīvo gan zivjudzenīši, gan čurkstes, un dažas alas, šķiet, regulāri vai sezonāli apmeklē arī zīdītāji un kukaiņi.

Ainaviski lielākoties ir lieli atsegumi, kas atsedzas tuvu ūdens līmenim, un ko neaizsedz koki, kas ir stāvi un ar trūcīgu veģetāciju. Ainaviskumu mazina sūnu, mazāk ķērpju apaugums, lieli lakstaugi, kas aizsedz atsegumu. Pārsvarā pievēršoties atsegumam, novēroti arī biotiski svarīgākie objekti ārpus tā - piem., virs atseguma augoši koki, kuru saknes stiepjas pāri atsegumam, sakņu un krūmu zaru pārkares, kas pārsedz atseguma virsmu un kurās novērotas daudz dažādu dzīvnieku, sevišķi putnu, mājvietas, blakus atsegumam esošās dažreiz plašās atseguma aizaugušās daļas, kur iespējami seni petroglifi un daži specifiski augi, kas aug uz plānas augsnes kārtas (piem., saldsaknīte). Arī atseguma piekāje, nobiras, nogruvumu blāķi mēdz būt dažādu dzīvnieku mājvieta, bieži viena no nedaudzām paslēptuvēm krastmalā, starp augsta un zema ūdenslīmeņa atzīmēm.

Ar atsegumiem saistītas ir pārkares - sakņu, retāk zaru, pārkares, bieži vien ar sūnām klātu mālainu augsnes kārtu, ko kopā notur augoša zemsedze. Tas ir nozīmīgs biotops - novērotas putnu ligzdas, lapseņu pūžņi, mazu, peles lieluma zīdītāju alas, dažreiz arī lielāku (lapsu - āpšu) alu atveres. Alās mītošos dzīvniekus precīzi konstatēt parasti nebija iespējams, bieži tika atrastas tikai migas vietas vai pēdas. Domājams, alas pārmaiņus izmanto dažādi dzīvnieki, vieni, lai slēptos no plēsējiem, otri - lai no alām paņemtu tur bieži patvērušos medījumu.

Daudzviet konstatētas putnu - krastu čurkstes Riparia riparia un zivju dzenīša Alcedo atthis alas. Tāpat alas un plaisas svarīgas arī sikspārņiem, grauzējiem, ciršļiem, kas daudzviet konstatēti zem putnu alām, sevišķi zemākajām, bieži lapsu skrāpējumi, dažreiz pat izskrāpētas 15 cm dziļas nišas. Nagu skrāpējumi klintīs dažreiz ir tādi, kas varētu rasties tikai lēcienā. Atsegumi ir nozīmīgas barošanās vietas, sīko plēsēju (caunu, ūdeļu) pēdas varētu liecināt gan par to, ka šie dzīvnieki te dzīvo, gan arī par to medībām vai mēģinājumiem tos nomedīt.

Atsegumos bieži ir dzīvnieku alas - tās veido putni (krastu čurkstes, zivju dzenīši), kukaiņi. Ir arī lapsu, āpšu un cilvēku skrāpējumi un rakumi. Putnu, alas bieži dabīgās nišās, kas veidojušās izkrītos ieslēgumiem, galvenokārt, māla saveltņiem. Lielajās alās ir plaisas, kas ir vizuāli grūti novērojamas, vajadzīgs ultraskaņas detektors - dažas no tām varbūt ir ļoti daudzu sikspārņu ziemošanas vieta, taču vizuāli redzami tikai sikspārņu skrāpējumi.

Dzīvniekiem svarīga slēptuvju vieta ir smiltīs pie pašas smilšakmens sienas, kas visizteiktāk veidojas, ja siena ir stāva vai ar pārkari. Te smilts ir sausa, irdena. Turklāt siena neļauj dzīvniekiem virzīties tālāk dažos virzienos. Šajās vietās bieži atrodamas nelielu dzīvnieku alas, dažkārt pa 1-2 alām uz metru. Pie šīm alām parasti novērotas sīku zīdītāju (peļu? strupastu? ciršļu?) pēdas, bet īslaicīgi apdzīvo gliemeži, mēslu vaboles, abinieki.

Alās pastāvīgi dzīvo vai pārziemo dažādas kukaiņu, zirnekļu, gliemežu, abinieku sugas, tas ir biotops ar stabilāko temperatūru un nemainīgu gaisa mitrumu un gaisa sastāvu. Te svarīgi, lai cilvēku apmeklējumi šo stabilitāti nesagrautu. Arī lielajās alās, to perifērijā vai šaurajos atzaros, bieži atrodami atstāti plēsēju vai, retāk, bebru midzeņi. Iespējams, ka dažreiz dzīvnieki tur joprojām uzturas laikā, kad alā nav cilvēku.

Jāņem vērā, ka pie atsegumiem vai alā esošs avotiņš uztur pastāvīga temperatūru un mitrumu, ir laba un svarīga vieta ziemošanai vardēm u.c. abiniekiem. Aizsalstošie avotiņi var veidot plašus leduskritumus. Atsegumi, kas iesniedzas upē, tiek izmantoti kā substrāts - uz tiem bieži atrodamas spāru kāpuru nomestās ādas.

Veicot atsegumu apsekojumus tika pievērsta uzmanība smilšakmens virsmu saglabātībai. Atsegumiem (gan ne visiem) mēģināts novērtēt virsmas stāvokli - cik procenti ir svaiga, cik aizņem nomelnējums, ķērpji, sūnas. Stipri aizauguši un nomelnējuši atsegumi ir grūti pamanāmi, sevišķi, ja tie ir nelieli un lapotnes aizsegti.

Atsegumi izveidojas erozijas rezultātā: augsnes un kvartāra iežu segkārtu, kur tā nav bieza, var iznīcināt lietus, koku izgāšanās, nomīņāšana, upes sānu erozija, noslīdeņi, nobirumi, nogruvumi un izskalojumi. Dažreiz vecam atsegumam nobirst irdenā virskārta, nogāžas bluķi un atšķeļas iežu gabali, veidojot svaigu virsmu. Svaigi nobrukumi: neapauguši, irdeni, pakļauti lietus erozijai, bez apauguma un ieskrāpējumiem. Svaigas virsmas praktiski bez augiem vizuāli ir visizteiksmīgākās un, vismaz no tālienes - piem., laivas, ainaviski pievilcīgākās.

Ja turpina iedarboties procesi, kas uztur atsegumu, pastāvīgi nobirst irdenā virskārta, virsma pastāvīgi saglabājas svaiga - atsegums atkāpjas un klints dilst, ieskrāpējumi notīrās. To sekmē kukaiņu alu kolonijas, plaisas, mitruma uzsūkšanās iezī un tātad zināma loma kā ūdens uzsūcējam ir sūnu pārklājam un nobirām. Domājams, atsegtu smilšakmens virsmu stabilitāti ietekmē apaugums, kas ir arī svarīgs mitruma uzkrājējs, un vērsums pret sauli. Nav tuvāku ziņu par leduskritumu ietekmi uz atseguma virsmu. Ik gadus atsegumus upes palu līmenī notīra ledus iešana, apaugumam labāk saglabājoties nišās, plaisās, aizstraumes posmos, zem ūdens līmeņa. Nelielus laukumus attīra zaru, dzīvnieku, un cilvēku skrāpējumi, takas pār smilšakmeni. Virsmas skrāpē upes nests ledus un koki, saknes, dabīgi vēja un/vai svara kustināti zari, ir putnu un sikspārņu skrāpējumi.

Cilvēka veikta noēnojuma maiņā, attīrot atsegumu, iznīkst ēncietīgās sugas un ieviešas saules mīļotājas. Šis un pretējais, t.i., atsegumu aizaugšanas un noēnošanas process norisinās arī dabiski, taču daudz lēnāk un pakāpeniskāk. Šīs izmaiņas neskar atsegumus, kas ir pie pašas upes vai pārāk lieli, lai tos noēnotu koki.

Dabīga ir arī aizaugšana - vispirms (apm. gada laikā) pakāpeniski parādās nomelnējums, tad arī pelēkais ķērpis, sīkas sūnas. Straujāk aizaug mālainie slāņi, horizontālās un slīpās virsmas, plauktiņi, nišas, alas, plaisas, kur krājas nobiras, veidojas augsne, aizaugšanu sekmē noēnojums, mitrums (avotu, upes, pastāvīgi mitras augsnes tuvums), augu atmirušo daļu uzkrāšanās, lietus ūdeņu nesto augsnes daļiņu uzkrāšanās. Kad ieviešas un izaug lielas sūnas, tajās pat uz stāvām virsmām uzkrājas pērnās lapas, pat čiekuri, skujas, nolūzuši zariņi utt., dīgst sēklas, kas migrējušas uz leju - uzbirušas, ūdens plūsmas atnestas vai citādi iesējušās. Atnestajā augsnē uz klintīm aug bieži vien šim biotopam sveši augi, faktiski meža floras pārstāvji, kas iemigrējuši sēklu veidā vai veģetatīvi. Laikam izplatītākais ir meža zaķskābene, kas ir sīka, tāpēc tai nevajag daudz augsnes un kas pietiekoši labi sējas. Nereti konstatēta arī ugunspuķe, pulkstenīte, no kokiem - nelieli bērzi un vītoli. Tās pašas sugas dažreiz aug pat uz koku saknēm vai stumbriem, ko sedz māla kārtiņa Savukārt, par neparastiem var uzskatīt vairākus apdziras atradumus.

Šo procesu bremzē sienas stāvums, sausums (tātad vismazāk noēnots atsegums būs augstās klintīs pie platas upes, koku neaizsegtā krastā, kas vērts pret dienvidiem). Lēnāk apaug līdzenas sienas - bez plaisām, nišām, dažādas cementācijas iežiem, kas veicina plauktiņus - karnīzes virsmās, māla oļiem, kavernām, dzīvnieku alām. Šādos apstākļos apaugumā dominē krevu (krevju) un zemi lapu ķērpji. Diezgan bieži novērots, ka ķērpji pāraug agrāk augušo sūnu - iespējams, apgaismojuma maiņas rezultātā, pretējs process novērots ļoti reti, iespējams, tādēļ, ka to grūti pamanīt nenoārdot apaugumu. Vecās virsmas sedz izteikts aļģu izraisīts nomelnējums, ko pāraug ķērpji un/vai sūnas. Tajā var būt lēnas erozijas pēdas, zaru, dzīvnieku un cilvēku ieskrāpējumi un zīmes, un neliels apaugums (līdz 2 cm), zem kura tās saskatāmas.

Pārsvarā šādas vecās, apaugušās virsmas diezgan bieži atjaunojas, jo to virskārta 1 līdz 4 cm bieza, iespējams, sasalšanas dēļ atdalās no sienas, lobās slāņiem, ko nereti vēl satur kopā biezs aknu sūnu apaugums. Sevišķi bieži tas novērojams atsegumu zemās pārkarēs, mitras augsnes vai avotiņa tuvumā. Nav skaidrs, vai šāda kārtiņa nolobās ik gadus, vai retāk, varbūt tā raksturīga tikai, piem., noteiktu meteoroloģisko apstākļu sakritībai. Novērots, ka kaļķa krāšanās, cementācija, stabilizē sienas virsmu, dažreiz novērota izskrāpējumu, arī sūnas stabilizējošā loma.

Atsegumu tuvumā nereti atrodas aizaugušas daļas un bijušie atsegumi: relatīvi nesen (apm. pirms 100 gadiem) atsegtas, tagad apaugušas virsmas, segtas ar biezu (2 - 10 cm) meža (pārsvarā Hilocomium, Plagomnium) sūnu kārtu, augsnes ķērpjiem (Parmelia, Peltigera) un izveidojušos vai atnestu plānu augsnes kārtu, kurā veidojas tipiska meža, retāk pļavas vai palienes zemsedzes veģetācija. Dažviet novērojami pilnīgi aizauguši uzraksti un lielas bijušo atsegumu platības. Bijušie atsegumi ir arī klinšu pakājes, retāk - lēzeni plaukti, ko visai nesen aprakušas nobiras vai uznesti alūvija nogulumi. Pie klinšu augiem tradicionāli pieskaita dažus augus, piem., saldsaknīti, kas vairākkārt atrasta arī šo pētījumu gaitā, tomēr parasti aug uz klintīm, kur zemsedzes biezums ir 5-15 cm. Tāda liela (un viena no lielākajām Salacas baseinā) saldsaknītes atradne konstatēta, piem., pie populārās Mazsalacas Velna alas, kur vietām tā nav pasargāta no nomīņāšanas. Šādas, samērā stipri apaugušas klintis, nav redzamas kā atsegums un ir konstatējamas tikai netieši, tāpēc nav mūsu veiktā darba izpētes objekts, bet bieži šāda, aizaugusi klints atrodas atseguma tiešā tuvumā.

Salacas baseina smilšakmens atsegumu kultūrvēsturiskās vērtības

Kā jau varēja prognozēt, no visiem Salacas baseina smilšakmens atsegumiem, kultūrvēsturiski visbagātākie neapšaubāmi atrodas Mazsalacas apkārtnē. Tie ir vietās, kur atrodas jau daudzus gadsimtu populāri tūrisma objekti, no kuriem viena daļa senatnē bijuši senas kulta vietas, bet mūsdienās ir arheoloģijas pieminekļi. Parasti tie nav vienkārši devona iežu atsegumi, bet gan senas kulta alas, un par šiem objektiem zināms ne vien daudzveidīgs faktu materiāls, bet arī teikas un nostāsti. Tāpat raksturīgi, ka uz šādiem objektiem - uz atsegumiem ir liels daudzums dažādu uzrakstu, tai skaitā nozīmīga vecuma gadu skaitļi.

Salacas baseinā kā arheoloģijas pieminekļi ir tikai divi tālāk minētie smilšakmens atsegumi jeb konkrēti - alas:

1) Mazsalacas Velna pagrabs - Valmieras rajona Mazsalacas l.t., Salacas labā krastā;

2) Upurala - Valmieras rajona Skaņkalnes pagastā, Salacas kreisā krastā.

Vēl jāatzīmē, ka vairāki smilšakmens atsegumi atrodas arheoloģijas pieminekļa - Skaņkalnes pilskalna nogāzēs, kas ir gan Salacas kreisā krasta nogāze, gan tās pietekas Dambjupītes labā krasta nogāze.

Taču kultūrvēsturiskās vērtības ir atrodamas un konstatētas uz un saistībā ar daudz vairāk atsegumiem nekā iepriekš minētie daži arheoloģijas pieminekļi. Ir pamats domāt, ka arheoloģijas pieminekļa statuss būtu piešķirams vēl vairākiem kultūrvēsturiski nozīmīgiem objektiem Salacas baseinā, kā, piemēram, Eņģeļu alai, Skaņākalna klintij, un vēl dažiem.

Par konkrēta smilšakmens atseguma vai alas kultūrvēsturisko nozīmi bieži vien liecina jau tā nosaukums. Tipiski piemēri ir gan Skaņkalnes Upurala, gan Mazsalacas Velna pagrabs. Pie šādu objektu kopuma būtu jāpieskaita arī Velna Skābumbaļļas ala, Eņģeļu ala, domājams, arī Īģes (Graudiņu) Velnala, un varbūt arī Skaņaiskalns. Pēdējais no minētajiem objektiem uz arheoloģijas pieminekļa statusu varētu pretendēt sakarā ar petroglifu atklāšanu uz tā virsmas, ņemot vērā arī tā kultūrvēsturisko nozīmību un atpazīstamību daudzu gadsimtu garumā.

Jāatgādina, ka vēl viena Upurala kādreiz atradās Dzelveskalna kraujā, Salacas kreisā krastā lejpus Mazsalacas. Tā sabruka un par tās kultūrvēsturisko un arheoloģisko nozīmi datu trūkst, tai pašā laikā pieļaujams, ka tās vietā, ja vien ir bijis, tad kultūrslānis ir saglabājies, un tālākā nākotnē varētu tikt veikti arheoloģiski pētījumi. Tikpat interesanti no arheoloģiskā viedokļa būtu izzināt vēl dažas alas Dzelveskalna kraujā, tai skaitā teiksmaino Eņģeļu alu, tā mēģinot secināt, vai kādā no Dzelveskalna alām kādreiz ir veikti ziedojumi. Iespējams, ka kultūrslāņa pazīmes kādā no alām varētu atrasties. Mazliet neskaidrāka ir situācija ar jau minēto Īģes (Graudiņu) Velnalu, par kuras kultūrvēsturisko nozīmību tā kā liecina tās nosaukums, bet pagaidām nav gūti papildus pierādījumi šī nosaukuma patiesumam un nekas nav zināms par kādiem nostāstiem vai kulta tradīcijām saistībā ar šo alu, gluži pretēji, reti kurš vietējais iedzīvotājs to zina, bet, ja zina, tad alas Velnalas nosaukumu noliedz. Tāpat visai nepārliecinošas ir ziņas, ka Velnalas nosaukums būtu lietots attiecībā uz vēl dažām citām vietām (alām) Salacas krastos, tai skaitā attiecībā uz Vīksnu alām, no kurām abas ir apzinātas nesenā pagātnē un nav nekādu ziņu par alu esamību to vietā senāk. Arī par Rozēnu Velnalas atrašanās vai esamības vietu nav nekādu ziņu, un neviens no apkārtnes iedzīvotājiem pat plašā apvidū ap Rozēniem, neko nezina un nekad neko nav par to dzirdējuši. Varbūtējā Rozēnu Velnala ir minēta literatūrā tikai vienreiz, un pārbaudot dabā šo vietu nekādas alas vai to pazīmes (tai skaitā, kritenes) nav atrodamas. Šai sakarā arī vienīgais Rozēnu Velnalas minējums- Priednieks P., 1968.g. Dabas un vēstures kalendārā - šķiet, iespējams, ir nepareizs, jo norādītā vieta atrodas patālu no Rozēniem, un minētajā alu sarakstā attiecībā par Salacas lejteces atsegumiem ir vēl vairākas kļūdas un neatbilstības, un tai pašā laikā ir dabā objekti - alas, kas tolaik šai apvidū noteikti pastāvējušas, bet sarakstā nav minētas. Līdz ar to var izteikt minējumu, ka diemžēl, minētais autors, dabā Salacas lejteces alas nav apmeklējis.

Kultūrvēsturiski neapšaubāmi interesantas ir alas un nišas Dambjupītes ielejā, jo tajās senākos laikos bijušas iekārtotas pirtis. Citviet smilšakmens iežos pie Dambjupītes un Laņģupītes (tā visā garumā tiks turpināta pētīt nākamajā pētījumu sezonā) ir senāk izveidoti pagrabi, kuri mūsdienās lielākoties ir pamesti un vairs netiek cilvēku izmantoti. Viens slēgts pagrabs apsekots arī Skaņkalnes pilskalna Salacas nogāzē (atsegums SL001). Jāpiemin arī kultūrvēsturiski interesantā Gudzonu ala pie Laņģupītes, par kuru zināmi nostāsti, un, kurai blakus esošā nišā arī savulaik bijusi iekārtota pirts.

Konkrēta atseguma kultūrvēsturiskās vērtības saistās arī ar veciem ierakstiem un gadu skaitļiem tā virsmā. Bieži vien tie liecina par atseguma vai alas apmeklētību mūsdienās un senāk, nereti šādi ieraksti sniedz interesantu ieskatu kāda konkrēta indivīda rakstīt prasmē vai neprasmē, parāda savdabīgas pašapliecināšanās izpausmes. Dažkārt veci ieraksti sniedz kādu domu vai viedokli, kuru kāds apmeklētājs pirms daudziem gadu desmitiem iegriezis klints sienā. Protams, bieži vien iegriezumi klintī ir visai bezjēdzīgi un pat muļķīgi, un savādāk kā atseguma bojājumi nav vērtējami. Jebkurā gadījumā mūsdienās veikt ierakstus (iegriezumus, skrāpējumus) uz smilšakmens atsegumiem ir aizliegts un tie viennozīmīgi vērtējami negatīvi. Kā īpaši nosodāmus varētu minēt dažus rupjību iegravējumus (gan latviešu, gan krievu valodā) atsevišķos Salacas krastu iežos, bet tie nav nekādā ziņā tā vērti, lai tos minētu šajā pētījumā.

Jebkurā gadījumā ikviens jaunlaiku ieskrāpējums jebkurā atsegumā bojā tā virsmu, posta augu valsti, iespējams, izbojā kādu vecu un no mūsdienu viedokļa, interesantu ierakstu (tā teikt, no tiem laikiem, kad tas nebija aizliegts). Katrā ziņā pēc vecu (daudzus gadu desmitus un pat dažus gadsimtus) gadu skaitļi iegriezumiem iespējams secināt kad un nereti pat cik daudz, konkrētais atsegums ir apmeklēts. Kā veciem gadu skaitļiem visbagātākais atsegums Salacas baseinā šobrīd zināms Skaņaiskalns, kura plakaniskajā virsmā līdz pat dažu metru augstumam no zemes līmeņa, apzināts vislielākais nozīmīga vecuma gadu skaitļu kopums.

Pētījumā fiksēti gadu skaitļi, kas ir vecāki par 1950.gadu un ir nepārprotami salasāmi un izskatās ticama vecuma. Minētā gadu skaitļu fiksēšanas robeža Latvijas atsegumu apzināšanā tiek pielietota jau kopš 1990.gadu sākuma, un tā labi nošķir mūsdienu un padomju laiku skrāpējumus, no tiem, kas var liecināt ko interesantu. Gadu skaitļi daudzviet labi parāda gan tūrisma uzplaukumu Latvijas 1.republikas laikā, gan cilvēku apmeklētās vietas 2.pasaules kara laikā un pēckara gados. Jo vecāks ieraksts, jo bieži vien tas šķiet interesantāks. Sistemātiska gadu skaitļu uzskaite Latvijā tiek veikta kopš 1994.gada un to datu bāze (A.Grīnbergs, veidota un papildināta par privātiem līdzekļiem) satur daudzus simtus ierakstu. Šajā pētījumā tika izmantota iepriekšējos gados par Salacas atsegumiem savāktā minētās datu bāzes informācija, un projekta gaitā tā tika papildināta ar citiem, iepriekš vēl nefiksētiem, vecu gadu skaitļu atradumiem.

Lai arī Latvijas smilšakmens iežos zināmi gadu skaitļu ieraksti no 18 un pat 17 gadsimta, Salacas baseinā pagaidām vecākie datētie ieraksti ir konstatēti no 19.gadsimta pirmās puses. Kopumā šobrīd Salacas baseina atsegumos zināmi 108 gadu skaitļi, kas vecāki par 1950.gadu.

19.gadsimta gadu skaitļu ieraksti ir īpaši vērtīgi ar to, ka tie liecina, ka konkrētās vietas ir apmeklētas tā gadsimtā, norādītajos gados, jo par tā laika tūrisma plūsmām un apmeklētību tikpat kā nav vērā ņemamu literatūras datu, par pētījumiem nemaz nerunājot.

19.gadsimta gadu skaitļi Salacas baseina atsegumos šobrīd zināmi ir kopskaitā - 37, un tie ir šādi, norādītajās vietās:

1899 - Skaņākalna klintī.

1898 - Skaņākalna klintī.

1897 - Līvupes (Dzirnupes) klints (2 vietās).

1896 - Skaņākalna klintī.

1895 - Skaņākalna klintī.

1894 - Salacas labā krastā - Dauģēnu klinšu augšgalā.

1893 - Salacas labā krasta - Neļķu klinšu atsegums.

1893 - Skaņākalna klintī.

1893 - Īģes Velnalas klints.

1890 - Salacas labā krasta atsegums (SL125) Rozēnos.

1889 - Skaņākalna klintī.

1889 - Salacas kreisā krastā - nākamā līkumā lejpus Vīksnu alām.

1887 - Skaņākalna klintī (3 vietās).

1884 - Skaņākalna klintī (2 vietās).

1883 - Skaņākalna klintī.

1882 - Īģes Velnalas klints.

1880 - Skaņākalna klintī.

1879 - Skaņākalna klintī.

1874 - Skaņākalna klintī.

1873 - Skaņākalna klintī.

1872 - Laņģupītes kreisā krasta atsegumā augšpus Vīkšēniem, pagraba stenderes vietā.

1871 - Skaņākalna klintī.

1869 - Skaņākalna klintī (2 vietās).

1866 - Skaņākalna klintī.

1858 - Skaņākalna klintī.

1849 - Karogupītes ielejā, labā krasta klintī.

1828 - Skaņākalna klintī (2 vietās).

1826 - Salacas kreisā krasta - Dzelveskalna atsegumā pie Līkās alas ieejas.

1826 - Skaņākalna klintī (2 vietās).

1818 - Salacas kreisajā krastā lejpus Lībiešu Upuralas, pilskalna nogāzē.

19.gadsimta gadu skaitļi Skaņākalna atsegumā. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Nobeiguma secinājumi

Projekta „Salacas smilšakmens atsegumu uzskaite un novērtējums" ietvaros 2007.gada pētījumu sezonā izpētītas šādu Salacas pieteku ielejas un uzskaitīts norādītais atsegumu skaits (vairākās nelielās pietekās, tās pārmeklējot, konstatēts, ka atsegumu nav). Vēl vairāki atsegumi izpētīti arī citās Salacas baseina vietās, kā arī pārbaudot to iespējamās vietas dažviet konstatēta to neesamība:

1.	Burtnieku ezera stāvkrasts	7
2.	Burtnieka pieteka - Ēķinupe	1
3.	Ēķinupes pieteka - Negurska	2
4.	Burtnieka pieteka - Briede	Atsegumu nav
5.	Salacas pieteka - Promulta	Atsegumu nav
6.	Salacas pieteka - Aurupīte	Atsegumu nav
7.	Salacas pieteka - Ķirele un pieteka	9 + 1
8.	Salacas pieteka - Dambjupīte	36
9.	Salacas pieteka - Laņģupīte (daļēji)	5
10.	Salacas pieteka - Nīkuce	Atsegumu nav
11.	Salacas pieteka - Ķāvupe	Atsegumu nav
12.	Salacas pieteka - Peida	Atsegumu nav
13.	Salacas pieteka - Piģele	Atsegumu nav
14.	Salacas pieteka - Īģe	44
15.	Īģes kreisā krasta pieteka	1
16.	Salacas pieteka - Spaļupīte	2
17.	Salacas pieteka - Jogla	6
18.	Salacas pieteka - Puršēnupīte	Atsegumu nav
19.	Salacas pieteka - Melnupe	1
20.	Salacas pieteka - Korģe	Atsegumu nav

Kopumā Salacas baseinā 2007.gada pētījumu sezonā pēc vienotas metodikas, aptverot atsegumu ģeoloģiju, bioloģiju, un kultūrvidi, uzskaitīti un izpētīti 318 devona iežu - smilšakmens un dolomītsmilšakmens atsegumi.

Uzsākot Salacas baseina smilšakmens atsegumu izpēti, pētniekiem bija aptuvens priekšstats par izmēros lielākajiem atsegumiem, un par to, ka kopumā atsegumu skaits visā apzināmajā teritorijā varētu pārsniegt 200, taču pētījumu gaitā tika apzināti daudzi izmēros nelieli, tomēr, piemēram, no biotopu viedokļa, ļoti interesanti atsegumi, kas bija slēpušies mežainās pamatkrastu nogāzē. Tā rezultātā neizdevās sezonas ietvaros aptvert visas nelielās Salacas pietekas un arī divas Burtnieku ezerā ietekošās upes. Savukārt Salacas ieleja ir izzināta pilnībā un arī par iepriekš uzskaitītajām - apsekotajām upēm, ir zināms tur esošo atsegumu daudzums un to vērtības. Ziemas sezonā, jau pēc projekta nodošanas, turpinājās tālāka savākto datu un informācijas analīze, ekspertu konsultācijas un tālāku aizsardzības ieteikumu izstrāde sadarbībā ar Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervātu. Uz 2008.gada pētījumu sezonu paliek turpināt atsegumu meklējumus un izpēti šādās Salacas baseina vietās (par visām tālāk minētajām upēm, droši zināms, ka to krastos smilšakmens atsegumi ir):

1. Burtnieka pieteka - Rūja;
2. Burtnieka pieteka - Seda;
3. Salacas pieteka   - Laņģupīte (daļēji);
4. Salacas pieteka   - Ramata;
5. Salacas pieteka   - Karogupīte;
6. Salacas pieteka   - Glāžupe;
7. Salacas pieteka   - Pužupe;
8. Salacas pieteka   - Noriņupe;
9. Salacas pieteka   - bezvārda upīte ar atsegumiem pie Radziņiem.

Govs alas atsegums. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Kopējais pētījuma apjoms vairāk nekā 250 lpp, internetā publicēts tikai ievads un nobeigums 15 lpp kopapjomā. Speciālistiem ar pētījumu iespējams iepazīties sazinoties ar LPC.