Gada ģeoloģiskais objekts 2009 - Sikšņu klintis
A.
Grīnbergs, D. Ozols, M. Rudzītis
Latvijas
Petroglifu centrs jau otro gadu popularizējot ģeoloģiju un ģeoloģiskos
dabas pieminekļus nominē Gada ģeoloģisko objektu. Par 2009.gada
ģeoloģisko objektu izvēlētas Sikšņu klintis - dolomīta atsegums Gaujas
kreisajā krastā, Alūksnes rajona Virešu pagastā. Sikšņu klintīs -
ainaviskā Gaujas senlejas stāvkrastā līdz 8 m augstā kraujā atsedzas
dolomīti ar kramainu dolomītu (silicītu) starpslāņiem. Tas ir Daugavas
svītas dolomīta atsegums, Buregu slāņu faciālais stratotips.
Daugavas svīta ir
reģionāla starptautiskas stratigrāfiskās vienības augšdevona Franas
stāva sastāvdaļa. Pati Daugavas svīta iedalās 5 daļās - Porhovas,
Svinordas, Ilmeņa, Buregu un Altovas slāņos. Slāņu nosaukumi nāk no
Krievijas vidienes, kur to raksturīgie atsegumi atsedzas upju un Ilmeņa
ezera krastos.
Gaujas senlejas
posms Virešu apkārtnē ir īpašs ar to, ka Gauja strauji laužas cauri
ģeoloģisko laikmetu nogulumiem nonākot arvien senākās slāņkopās. Iemesls
straujajai iežu vecumu maiņai upes krastos ir vēl joprojām aktīvā Rīgas
- Pleskavas lūzumu zona, kuras ziemeļu mala notiekot retām un nelielām,
bet garajā ģeoloģiskajā laikā neskaitāmi daudzskaitlīgām, zemestrīcēm
aizvien ceļas augšup. Tā kopš paleozoja pirmsākumiem lūzuma malas
vertikāli nobīdījušās vairāk kā par 500 m. Dolomīti Sikšņu klintīs ir
relatīvi jaunākie - „tikai" kādus 375 miljonus gadu seni. Nogulumi
sākotnēji veidojušies kā kaļķainas dūņas tropiskas jūras seklūdenī, kur
mājojuši dzīvnieki ar krama skeletiem - sūkļi un sūneņi. Laika gaitā,
sāļu jūras ūdeņu ietekmē, kaļķakmeņi pārvērtušies dolomītos, bet no
sūkļu un sūneņu „kauliem" izveidojušies kramainu dolomītu, silicītu
starpslāņi ar sīku spožu kvarca kristāliņu drūzām. Šī ir viena no ļoti
retajām vietām Latvijā, kur kvarcs sastopams drūzu veidā. Neparastie
kvarca drūzu attēli iekļauti plakātā un brošūrā „Latvijas minerāli un
ieži" (2008).
Nedaudz lejpus
Sikšņu klintīm Gaujas pietekas Vizlas krastos atsedzas Ilmeņa un Buregu
slāņi, bet Gaujas labā krasta Lejasbindu kraujā - Porhovas un Svinordas
slāņi - galvenokārt dolomīti un merģeļi. Pie Virešiem Randātu, Tilderu
un citās klintīs atsedzas par 5 -10 miljoniem gadu senākie Salaspils un
Pļaviņu svītu dolomīti un merģeļi. Lejpus Vidzemes šosejas tilta
atsedzas ne vien dolomīti, bet arī Amatas svītas smilšakmeņi. Devona
ieži Gaujas krastos veido lēzenus izliekumus, bet Amatas svītā
ģeoloģiski senā pagātnē ir izveidojušies izskalojumi, kuros ieslīdējuši
augstāk iegulošo dolomītu blāķi.
20. gs. 50.-70.
gados Gaujas krastu atsegumus pētīja ievērojamie ģeologi Pēteris
Liepiņš, Viktors Grāvītis un Vitālijs Sorokins. Viņiem mēs varam
pateikties par mūsu rīcībā esošajām Gaujas atsegumu ģeoloģijas
zināšanām. Gaujas krastu atsegumi mūsdienās jo īpaši nozīmīgi tāpēc, ka
Daugavas svītas stratotips - Oliņkalns pie Pļaviņām šobrīd ir
appludināts un pētījumiem nepieejams.
Kvarca
drūza.
Foto: Dainis Ozols, 2008.
Dziļā un plašā
Gaujas senleja šai posmā ir zem ledāja tekošo kušanas ūdeņu izskalota,
bet pāreja upes gultnē no cietākajiem dolomītiem uz mīkstākajiem
smilšakmeņiem veido virkni krāču un straujteču, pazīstamākās no kurām ir
Sikšņu krāces. Gaujas un tās pieteku atsegumi ir valsts nozīmes
ģeoloģiskie dabas pieminekļi un ietilpst aizsargājamā ainavu apvidū -
Natura 2000 teritorijā „Ziemeļgauja". Diemžēl atsevišķās vietās pie
Vidagas ciemata Sikšņu klinšu apkaime ir stipri piemēslota.
Sikšņu klintis pavasarī.
Foto: Andris Grīnbergs, 2009.
LPC organizēto
Sikšņu klinšu nominēšanu par Latvijas 2009. gada ģeoloģisko objektu
atbalsta Latvijas Universitātes Ģeoloģijas muzejs, Ziemeļvidzemes
biosfēras rezervāta administrācija un Virešu pagasta padome, kas gada
gaitā organizēs izglītojošus pasākumus un talkas unikālā dabas veidojuma
sakopšanai.
Gauja pie Sikšņu
klintīm ievziedu laikā.
Foto: Andris Grīnbergs, 2009.
