Pētījumu materiāli

Puskundžu bedrīšakmens Rēzeknes rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2006.

Projekta pamatuzdevums - sistemātiski apsekot un izpētīt visus šobrīd zināmos Latvijas bedrīšakmeņus un iespēju robežās, meklēt vēl nezināmos, jo tādi noteikti ir. Projekta vadītājs A.Grīnbergs bedrīšakmeņu pētījumus regulāri veic kopš 2002.gada. Līdz šim Latvijā bedrīšakmeņus pētījis arī arheologs Juris Urtāns (1987.g.), Lietuvā - B.Dakanis (1984.g.), bet Igaunijā - V.Lougas (1972.g.) un A.Tvauri (1995.g.). Igaunijā ir plašas un ilgstošas bedrīšakmeņu pētīšanas tradīcijas, kas aizsākušās jau 19.gadsimtā. Latvijas bedrīšakmeņus literatūrā aprakstījuši arī V.Grāvītis (1985.g.), A.Grīnbergs (1993.g.), J.Cepītis (1993.g.), G.Eniņš (1994.g.), L.Jakubenoka (2007.g.), un citi pētnieki.

Kopumā bedrīšakmeņi vēl ir samērā maz pētīta tēma Latvijas aizvēsturē. Kad būtu apsekoti visi zināmie Latvijas bedrīšakmeņi, būtu iespējams pilnveidot to izpēti, kuras svarīgākie noskaidrojamie jautājumi ir - kad šie bedrīšakmeņi izmantoti un kādām vajadzībām. Pēc pētnieku uzskatiem bedrīšakmeņi ir vissenākā kulta akmeņu kategorija.

Dažādās publikācijās bedrīšakmeņi, kā dobumakmeņu grupa nereti nosaukta garos un sarežģītos nosaukumos - "kultakmeņi ar daudziem maziem iedobumiņiem", "kultakmeņi ar vairākiem nelieliem konusveidīgiem iedobumiņiem", "akmeņi ar daudziem maziem konusveida padziļinājumiem" un "akmeņi ar vairākiem nelieliem iedobumiņiem".

Mūrnieku 1.bedrīšakmens Liepājas rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2005.

Līdzšinējie priekšstati par bedrīšakmeņu izplatību Latvijas teritorijā bija nedaudz atšķirīgi no tās situācijas kāda tā ir šobrīd. 2007. gadā lielā mērā pateicoties veiksmei un Latvijas bedrīšakmeņu izpētes projekta aktivitātēm, Latvijas bedrīšakmeņu skaits ir palielinājies par 10 objektiem, jeb skaita ziņā par vienu ceturto daļu un tagad kopumā nedaudz pārsniedz jau 40. Tas ir straujākais bedrīšakmeņu skaita pieaugums visā to pētniecības vēsturē. Pirmais bedrīšakmens Latvijā tika apzināts 1925.gadā, tagadējā Valmieras rajona teritorijā, līdz 1980.gadu sākumam to skaits bija tikai 5, bet līdz 2000.gadam - 15.

Jaunākie atklājumi nozīmīgi ar vairākām novitātēm. Pirmkārt, tie ir no dažādām Latvijas malām, aptver novadus par kuriem bija aizdomas, ka tajos varētu būt bedrīšakmeņi, bet vēl nekas nebija atrasts. Īpaši jāizceļ Daugavas ieleja un Augšzeme ar Dvietes ieleju. Abas minētās vietas ir saistītas ar cilvēku dzīves pirmsākumiem Latvijas teritorijā un jebkurā gadījumā tur savulaik mitinājušies ļaudis, kas visticamāk izdzīvojuši arī bedrīšakmeņu izgatavošanas un lietošanas laikus. Jaunākie atklājumi to apstiprina.

Dainis Ozols pie Mūrnieku 2.(Mazā) bedrīšakmens Liepājas rajonā atklāšanas dienā. Foto: Andris Grīnbergs, 2005.

Otrkārt jaunākie atklājumi vedina domāt, ka bedrīšakmeņi nav vienveidīgs arheoloģijas pieminekļu kopums, bet tajā, iespējams, izdalāmi divi visai atšķirīgi bedrīšakmeņu tipi - lielie jeb nekustamie un mazie jeb portatīvie (kustamie) bedrīšakmeņi. Par pēdējiem ir vēl daudz neskaidrību, un to pētījumi turpināmi. Līdzīgu atklājumu gadījumos vienmēr tiek pētīts vai konkrētais akmens atrodas savā sākotnējā vietā - tur kur to nolicis ledājs vai arī senais cilvēks, kas to veidojis. Par izmēros mazajiem Vīnakalna bedrīšakmeņiem, kas Aizkraukles rajona Klintaines pagastā tika atklāti 2007.gada pavasarī, bija skaidrs, ka tie laika gaitā savu atrašanās vietu ir mainījuši un neatrodas sākotnējās vietās. Īpaši būtiski, lai šie izmēros mazie bedrīšakmeņi laika gaitā nepazustu, jo tos ikviens var paņemt un ieliekot somā vai mašīnā nogādāt prom no to atrašanās vietām. Tos var nejauši kāds salasīt celtniecības vajadzībām - vai mazums kur kādus pamatus vai ko citu kādam nepieciešams būvēt? Tāpat akmeņus lasa arī akmensdārzu veidošanai un dažādām citādām vajadzībām. Lai saglabātu Vīnakalna bedrīšakmeņus tie tika nofiksēti savās atrašanas vietās un pārvietoti uz drošu vietu - Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, kur tie turpmāk ikvienam būs apskatāmi.

Vīnakalna bedrīšakmeņus pēc pārvešanas uz Aizkraukles Kalnaziediem nomazgājām un novietojuši uz galda rindiņā vēlreiz tos izpētījām. Īpaši izteiksmīgi atklājās tas, ka katrs no šiem sešiem bedrīšakmeņiem ir ieveidots citādākā iezī. Te ir pelēks gneiss, sarkans granīts, pelēks granīts, vēl viens sarkans lielkristālisks granīts, sarkans joslains gneiss, un kas pats neparastākais - kaļķakmens. Pirmoreiz Latvijā bija atradies bedrīšakmens, kas izveidots salīdzinoši mīkstā iezī - kaļķakmenī! Līdz šim visi Latvijas bedrīšakmeņi bija veidoti granītos, gneisos un citos cietos iežos. Savukārt Vīnakalna bedrīšakmeņu bedrītes ir visnotaļ tradicionālas savos izmēros: diametri no 5 līdz 8,3 cm, bet dziļumi no 0,5 līdz 2,7 cm. Šiem sešiem bedrīšakmeņiem kopā konstatētas 10 bedrītes - četriem pa divām, bet diviem - pa vienai. Izpētes gaitā pirmoreiz Latvijas bedrīšakmeņi tika arī nosvērti. Mazākie no tiem izrādījās tikai 4,5 un 5,1 kilogramus smagi. Vidējie bedrīšakmeņi - 5,5 un 6,2 kg smagi, savukārt divi lielākie ir tikai nedaudz smagāki par 10 kilogramiem. Daudz kas ar tiem saistītais bija neparasts un pirmoreiz veikts. Ņemot vērā konkrēto situāciju, pirmoreiz Latvijā bedrīšakmeņi ir arī nogādāti kādā muzejā. Tāpat būtiski, ka visi seši bedrīšakmeņi nāk no vienas noteiktas vietas. Tik lielā skaitā vienviet bedrīšakmeņi vēl Latvijā nebija atrasti. Līdz šim lielākie kopumi bija ar trim bedrīšakmeņiem. Savukārt, piemēram, Igaunijā, ir bedrīšakmeņu kompleksi, kuros vienviet atrodas daudz vairāk dobumakmeņu, un, kas zina, varbūt kādreiz Latvijā atradīsies arī tādi.

  Viens no Vīnakalna bedrīšakmeņiem atklāšanas brīdī.           Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Bedrīšakmeņu izplatība Latvijā aptver gandrīz visu teritoriju - tie atrodas ne vien Vidzemē un Kurzemē, bet arī Sēlijā (Augšzemē) un Latgalē, un vienīgi plašajos Zemgales līdzenumos pagaidām nav apskatāms neviens no šiem senākajiem kulta akmeņiem. Visvairāk bedrīšakmeņu ir Liepājas rajonā (10), daudz arī Valmieras rajonā. Nozīmīgs izplatības areāls ir Ziemeļkurzeme - Talsu rajons un Tukuma rajona ZR gals. Tā kā bedrīšakmeņu izplatība ir visās ap mums esošās kaimiņvalstīs, to izplatībai Latvijā laika gaitā vajadzētu papildināties un aptvert arī tos rajonus, kuros pagaidām tie nav apzināti.

Bedrīšakmeņu pētījumi tiek veikti ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Elekšu bedrīšakmens izpēte Liepājas rajonā.  Foto: Andris Grīnbergs, 2005.

Publikācijas par bedrīšakmeņiem un to izpēti 2007.gadā:

1. Grīnbergs A. Negaidīts atklājums Daugavas krastos // Vides Vēstis. - Nr.5.(maijs). - 42.lpp. - 1.foto.;
2. Grīnbergs A. Bedrīšakmeņu atklājums Aizkraukles rajonā // Vides Vēstis. - Nr. 7./8. (jūlijs/augusts). - 34.-37.lpp. - 6.foto.;
3. Belta D. Ekspedīcijā izzina dabas un vēstures liecības. // Kurzemes Vārds. - 2007.g.13.jūlijs. - 1.foto.;
4. Grīnbergs A. Mazo bedrīšakmeņu atradumi turpinās. // Vides Vēstis. - Nr.11.(novembris). - 4.foto.;
5. Jakubenoka L. Kuriozi un nejaušības bedrīšakmeņu meklējumos. // Daba un vēsture, 2008. - R. 2007. - 5.foto.

Ezernieku Velnakmens - bedrīšakmens Jēkabpils rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Māris Rudzītis pie Mazsalacas bedrīšakmens Valmieras rajonā. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.

Līvu bedrīšakmens no Valmieras rajona. Foto: Andris Grīnbergs, 2007.