2011.gada 19.jūlijā veicot Seno kulta vietu izpētes projekta darbus Dobeles novada Naudītes pagasta mežos pilnīgi nejauši izdevās atrast līdz šim nezināmu bedrīšakmeni. Todien mēs trijatā ilgi meklējām teiksmaino Skroderu akmeni Sesavas upītes krastā. Pēc tam pa brikšņiem un bebru pārpurvotu upes krastu, kur nav makšķernieku takas, devāmies uz Ogānu Naudas kalnu. Pēc tā apmeklēšanas nebija vēlēšanās iet atpakaļ cauri brikšņiem pa iepriekš nākto neceļu, bet mēģināt iziet kaut kā taisnāk uz vietu, kur pie meža ceļa atstājām mašīnu.

Apvidus patiesi pirmatnējs – apdzīvotu māju tuvumā nav, ceļi arī tikpat kā nekādi, pārsvarā zvēru takas diezgan dažādos mežos. Vietām lapu koku briksnāji ar slapjām, pārpurvotām vietām, vietām – kalnains reljefs ar egļu mežiem. Daudzviet redzamas dažādu zvēru pēdas un zemes izkārpījumi. Un tad pēkšņi pa šādu briksni ejot ieraugam mežacūku sarakņātā vietā interesantu akmeni. Vienlaikus turpat blakus sarosās arī divi meža kuiļi. Tie neapmierināti skraida šurp un turp, līdz izdomā doties prom no mūsu sabiedrības. Varam pievērsties akmenim, kura virsmā redzamas seno cilvēku atstātās bedrītes.


Nezinātājs nepateiks, ka it kā parastais akmens brikšņos ir arheoloģiski nozīmīgs objekts. Foto: A.Grīnbergs, 2011.

Mazāk nekā puskubikmetru lielais granīta akmens no senseniem laikiem atradies šajā vietā. Liela tā daļa ir neredzami iestigusi zemē jau kopš tiem laikiem, kad ledājs to te atstājis. Krietni pēc tam pie akmens nonākuši cilvēki, kas ar kādu citu akmeni ieveidojuši sfēriskās formas bedrītes. No arheoloģiskā viedokļa ļoti labi, ka akmens ir nekustināts – savā sākotnējā vietā. Nekādi atradumi pie šādiem bedrīšakmeņiem parasti nav, tomēr tas, ka akmens ir nekustināts un nepārvietots, pētniekiem dod daudz vairāk informācijas, nekā tad, ja tas atrodas, piemēram, meliorācijas sastumtā kaudzē.

Akmens ir klaipveida formas, un tā apaļīgajā mugurā redzam divas izteiktākas, gandrīz 1 cm dziļas bedrītes, tupat blakus vēl trīs vājāk ieveidotas iedobītes, kas pamanāmas tikai rūpīgāk ieskatoties. Bedrīšu izmēri ir tradicionāli visbiežāk sastopamie – 5 līdz 6 cm diametrā, 0,3 līdz 1 cm dziļas. Septembrī bedrīšakmens tika vēlreiz apsekots un veikti papildus pētījumi, to apmeklējuši un novērtējuši arī citi kolēģi.


Ogānu akmens bedrītes tuvplānā. Foto: A.Grīnbergs, 2011.

Jaunatrasto bedrīšakmeni nosaucu par Ogānu bedrīšakmeni, jo tas atrodas Ogānu mežos. Kādreiz šajā apvidū bijušas vairākas Ogānu mājas, kuru izvietojums labi redzams 19.gadsimta un 20.gadsimta paša sākuma kartēs. Ogānu mājas veidojušas tādu kā izretinātu ciemu, bijušas – Johan jeb Jāņ-Ogānu, Miller-Ogānu un Zever jeb Seber Ogānu mājas. Mūsdienās apvidū apdzīvotība tikpat kā nav, vienos no Ogāniem ir tikai mednieku mājiņa. Apvidus Sesavas augštecē ir viens no nomaļākajiem nostūriem Dobeles novadā.

Patreizējā senāko kulta akmeņu – bedrīšakmeņu situācija Latvijas dienviddaļā ir tāda, ka ir tagad viens objekts Zemgalē, viens lielo izmēru bedrīšakmens Sēlijā (Ezernieku Velnakmens) un trīs bedrīšakmeņi Ilūkstes novada Bebrenē, no kuriem divi uzskatāmi par portatīvajiem jeb pārvietojamiem bedrīšakmeņiem. Savukārt Kurzemes dienviddaļā liela bedrīšakmeņu izplatība ir Liepājas apkārtnē. Turpretim aiz robežas – Lietuvā bedrīšakmeņi samērā daudz izplatīti tieši Latvijai tuvākajos rajonos, gan ap Kretingu, gan Šauļiem, gan citviet. Ļoti iespējams, ka Zemgalē ar laiku varētu atrasties vēl kāds nezināms senais kulta akmens.

Andris Grīnbergs.


Ogānu bedrīšakmens būtu ņemams valsts aizsardzībā. Foto: A.Grīnbergs, 2011.