Unikālais Riņņukalna dobumakmens nav pazudis!
Mag.hist. Andris Grīnbergs, autora foto.
Riņņukalns Salacas kreisajā krastā pie iztekas no Burtnieku ezera ir samērā labi pazīstams arheoloģijas piemineklis. Pie tā kādreiz atradies akmens ar šķīvveida dobumiem, bet to jau vairākus gadu desmitus neviens nebija redzējis. Tika runāts, ka akmens varētu būt vai nu nogrimis Salacas dzelmē, paceļoties ūdens līmenim, vai arī varbūt saskaldīts un aizvests. Tomēr pagājušajā vasarā to izdevās atrast.
Nav daudz tādu vietu Latvijā, par kurām var teikt, ka cilvēki tur dzīvojuši kopš vissenākajiem laikiem. Burtnieku ezera apkārtne ir viena no izcilākajām Eiropas mēroga akmens laikmeta apdzīvotajām vietām. Vēstures zinātājiem Zvejnieku arheoloģiskā kompleksa – apmetņu un kapulauka – nosaukums īpašus komentārus neprasa. Turpat netālu ir arī citas senās akmens laikmeta cilvēku apmetnes. Pie Salacas iztekas no ezera, tās labajā krastā, ir Kaulēnkalna apmetne, kuru pētījis E. Šturms (1943.-1944. gadā), bet kreisajā Riņņukalns – akmens laikmeta apmetne, kas atrodas Valmieras rajona Vecates pagastā. Tā pētnieku uzmanību piesaistījusi jau 19. gadsimtā, kad to apsekojuši un pētījuši K. Zīverss (1875.-1877. gadā) un A. Zommers (1881. gadā). Vēlāk – 1943. gadā – to pētījis E. Šturms. Visi šie pētījumi devuši nozīmīgas atziņas par Latvijas senāko vēsturi. Savukārt senos ceļvežos lasāmas atziņas, ka Riņņu jeb Kaulu kalniņš «sastāv no pirmcilvēku barības atliekām (gliemeņu vāciņiem un zivju asakām)». Dabā tas gan ir samērā neliels, priedēm apaudzis smilšains paugurs, kas zinātājam saredzams jau pa lielu gabalu no attālu esošajiem autoceļiem. Mūsdienās Salacas iztekas un Burtnieku ezera ziemeļgala apkārtne ir samērā maz apdzīvota. Riņņukalna tuvumā atrodas tikai dažas lauku viensētas, bet abos Salacas krastos plešas lauksaimniecībā izmantojamās zemes – galvenokārt ganības.
Dobumakmens pazušana
Par Riņņukalna dobumakmeni pētnieki zināja. Tas bija vairākkārt minēts dažādā literatūrā, bet vienīgais zināmais akmens fotoattēls publicēts gan pasen – 1974. gadā (A. Caune) –, un tas tad arī, domājams, bijis pēdējais šā akmens apmeklējums. Tomēr vēlākos gados, lai arī vairākkārt meklēts, nozīmīgais dobumakmens nebija atrasts. Dažu desmitu gadu laikā sakrājās ziņas par vairākiem neveiksmīgiem tā meklēšanas gadījumiem, kā arī versijas par to, kur unikālais akmens varētu būt pazudis. Viena no interesantākajām versijām bija tāda, ka akmens meklējams Salacas dzelmē, jo tas bijis zems un, ūdens līmenim paaugstinoties, applūdis. Tomēr, lai arī Burtnieku ezera ūdens līmenis laika gaitā ir ticis regulēts un mainījies, pārmaiņas notikušas uz pretējo pusi – ūdens līmenis ezerā ir pazeminājies. Par to labi liecina tas, ka ezera krastā pie Burtnieku baznīcas savulaik bija izteiksmīgi smilšakmens stāvkrasti, kurus ezers, gluži kā jūra, visu laiku atjaunināja. Taču, kopš ezera līmenis ir pazeminājies, ūdeņi stāvkrastus vairs neapskalo, tādēļ tie stipri aizbirst ar nobirumiem un aizaug ar kokiem un krūmiem.
Secinājums, ka akmens tomēr ir virs, nevis zem ūdens, bija pietiekami rosinošs, lai to pameklētu. Un, kad pagājušajā vasarā Latvijas Petroglifu centra ekspedīcija sāka apsekot Salacas smilšakmens atsegumus, sākot upes krastu izpēti no paša sākuma – no Salacas iztekas –, sanāca pameklēt arī dobumakmeni pie Riņņukalna. Protams, ja akmens būtu pārvietots, sašķelts vai saspridzināts, kā tas ne reizi vien gadījies citur Latvijā, mēs to neatrastu. Vēl interesanti atzīmēt, ka dobumakmens visu laiku kopā ar akmens laikmeta apmetni skaitījās kā vienots arheoloģijas piemineklis «Riņņukalna apmetne un Upurakmens – kulta vieta».
Šķīvveida dobumu retums
Latvijā atrodami dažādi dobumakmeņi: vissenākie – bedrīšakmeņi, daudz jaunākie – bļodakmeņi un kausakmeņi. Ir arī muldakmeņi, pēdakmeņi un daudz dažādu akmeņu ar dabiskiem dobumiem, kuri bieži arī piesaistījuši cilvēku uzmanību un par kuriem ir arī daudz dažādu nostāstu un teiku. Tomēr akmeņi ar šķīvveida dobumiem, kāds ir Riņņukalna dobumakmens, ir ļoti reti. 2006. gadā Latvijā ir apzināts tikai vēl viens šāds akmens ar šķīvveida dobumiem – Zelgauskas Naudas akmens. Tas atrodas Madonas rajonā, 100 m no Zelgauskas–Iedzēnu ceļa, pļavā, uzkalnā, aptuveni 200 m no Kalnāju mājām, kas no akmens redzamas uz Zelgauskas pusi. Pie sarkanā granīta akmens sāniem izraktas palielas mantraču bedres, jo, kā jau pie Naudas akmens, šeit meklētas noraktās bagātības. Akmens izmēri: 3,70 x 2,30 x 1,80 m, apkārtmērs 9,30 m. Akmens virsmā ir trīs 13 cm, 13 cm un 15 cm diametra lēzenas šķīvveida iedobes. To dziļums ir tikai 1,5-2,5 cm. Līdzīga iedobe ir akmens DR sānā. Vēl viens ļoti interesants akmens ar šķīvveida dobu-miem atrodas kaimiņzemē Igaunijā. Akmens, kas saukts par Upurakmeni, ar diviem izteiksmīgiem šķīvveida dobumiem atrodas Tartu pilsētas parkā.
Iespējams, ka savulaik Latvijā, pavisam tuvu Riņņukalna dobumakmenim, bijis vēl viens akmens ar šķīvveida dobumu. Tas atradies blakus pagastā – netālu no Matīšiem, pie Pučurgas upītes. Ir ziņas, ka uz tā atrastas pat senlietas! Tomēr akmens līdz mūsdienām nav saglabājies. Par tā izskatu un piederību konkrētam dobumakmeņu veidam ir pretrunīgi viedokļi: «Bauņu pagasta Pučurgas muižā upītes krastā uz šķīvveidīga akmens veca vītola pakājē atrastas senlietas»; «Pučurgās, upītes krastā – lēzens akmens ar šķīvjveida iedobumu», «Matīšu Pučurgas akmens, kuru atrokot muldā atrasti ziedoti dzelzs priekšmeti»... Kāds bijis akmens un tā dobums, īsti skaidrs nav, bet droši zināms, ka uz Pučurgas akmens ir tikušas atrastas senlietas, kas ir ļoti rets gadījums. Un, iespējams, ka akmenim ir bijis vismaz viens šķīvveida dobums.
Riņņukalna dobumakmens atrašana
Vispirms aptaujājām upes krastos un laivās uz upes sastopamos makšķerniekus, kas, uzturoties Riņņukalna tuvumā, varētu būt redzējuši meklējamo akmeni. Tomēr neviens neko tādu nebija manījis un pat par tāda esamību nezināja. Nācās sākt meklējumus bez jebkādām konkrētām norādēm par iespējamo dobumakmens atrašanās vietu.
Vispirms ar laivu apbraukājām visus Salacā un krastos saskatāmos akmeņus. Daži lielākie bija viegli pamanāmi, bet tie atradās pie upes pretējā – labā krasta. Arī blakus Riņņukalnam, krūmos pie makšķernieku takas, redzamais akmens izrādījās nav meklējamais objekts. Nākamais meklējumu posms – Riņņukalna un blakus esošās pļavas pārstaigāšana – arī nedeva nekādus rezultātus. Atlika tikai pats grūtākais – niedru josla starp krastu un upes dzelmi. Tur – divmetrīgu niedru audzē – arī atradām akmeni, kura virsmā blakus viens otram izveidoti divi lēzeni šķīvveida iedobumi. Akmens apzināšanas laikā, to atrodot, tikko redzams bija tikai viens dobums, otrs bija pilnīgi zem zemes – zem biezas velēnas –, no kā var secināt, ka ļoti sen to neviens nav pētījis.
Nav zināms akmens senums
Dobumakmens izmēri nav lieli: garums 1,05 m, platums 1 m, virszemes augstums 0,20 m. Protams, akmens ir augstāks par 20 centimetriem, kas redzami virs dubļainās zemes virsmas. Konstatējam, ka tas sniedzās vēl 0,3 m zem zemes – kopā tātad ir ne mazāk kā 0,5 m augsts. Nelielā sarkanā granīta akmens apkārtmērs ir 3,40 m. Tas atrodas dūksnainā vietā, Salacas krasta niedrēs starp upi un Riņņukalnu, tikai 15 metrus uz ziemeļiem no priedēm apaugušās senvietas. Domājams, ka palu laikā akmens ir pilnībā zem ūdens, par ko liecināja arī tā dubļainā virsma un pieķepušie dobumi. Neapšaubāmi mākslīgi (cilvēku) veidoto šķīvveida dobumu izmēri: 0,35 x 0,30 m un 0,32 x 0,30 m. Abi dobumi tikai 2 cm dziļi – drīzāk jāteic, sekli. Izpētes laikā secinājām, ka laika gaitā akmens ir nedaudz iegrimis uz Salacas pusi, jo šķīvjos ūdens uzkrājās maz un tikai vienā pusē. Pats interesantākais jautājums: cik sens ir šis dobumakmens? Cik sen cilvēki tajā ieveidojuši šos reti sastopamos dobumus? Riņņukalns ir akmens laikmeta piemineklis. Vai dobumakmens ir tikpat sens? Iespējams, ka jā, jo atrodas tiešā tā tuvumā. •
Publicēts (ar fotoattēliem) žurnālā "Vides Vēstis" 2008.g. Nr.7./8. (111).
P.S. Šobrīd (2010.g.dec.) Latvijā zināmi trīs akmeņi ar šķīvveida dobumiem, jo vēl viens 2009.gadā tika apzināts Latgalē.
|
