Seno muižu robežakmeņu atklājumi un pētījumi 2019.gadā

M.hist. Andris Grīnbergs

Šogad ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalstu, tika meklēti un pētīti senie muižu robežakmeņi Vidzemē. Seno laiku robežakmeņi ir nozīmīgi gan kā kultūrvēsturiski objekti dabā, gan kā liecības par zemes mērniecības un kartogrāfijas attīstību Latvijā.

Divu gadu sekmīgā statistika

Pagājušā – 2018.gadā līdzīgs projekts ar VKKF atbalstu arī norisinājās Vidzemē un tika veiktas 4 sekmīgas robežakmeņu izpētes ekspedīcijas, kuru laikā apzināti pavisam 9 līdz tam nepētīti senie muižu zemju robežakmeņi.
Šī gada rezultāti ir līdzīgi iepriekšējā gada veikumam. Šogad pa Vidzemi veiktas 3 ekspedīcijas un atklāti līdz šim 9 nezināmi robežakmeņi. Šī gada ekspedīcijas Vidzemē notika Augstrozes apkārtnē 18.jūnijā, Silaunieku apkārtnē un Auciema apkārtnē 16.oktobrī, kā arī Cēsu apkārtnē un vēlreiz Auciema apkārtnē 10.novembrī. Papildus tam viens unikāls robežakmens tika apzināts un izpētīts arī Kurzemē, Engures apkārtnē, 13.oktobrī. Tieši rudens mēneši ir ļoti veiksmīgi šāda veida pētījumiem, jo mazāk traucē augu valsts zaļums un meži ir labāk pārskatāmi. Protams, ne vienmēr visur kas jauns atrodas. Gan Cēsu apkārtnē pie Pieškaļiem, gan Silaunieku mežos, gan citviet Augstrozes apkārtnē šogad arī tika meklēti zudušo robežu akmeņi, bet nekas līdz šim nezināms neatradās. Pēc dažādiem vēsturiskiem materiāliem būtu tā kā jābūt, bet mūsdienās – vairs neatrodas.

Attēlā: Grūti atrodams tāds mazs robežakmenītis kā Auciema mežā. Foto: Andris Grīnbergs, 10.11.2019.

Neparasts atradums Augstrozes apkārtnē

Pirms kāda laika tika saņemta informācija, ka Augstrozes apvidū, uz dienvidiem no Rozēm un Rožlejām, mežā meklējams kāds robežakmens. Jūnija ekspedīcijā šī vieta tika apmeklēta un pārsteidzošā kārtā tika atrasti – divi robežakmeņi. Un nevis kā parasti, kaut kādā simts vai vairāk metru attālumā viens no otra, bet tieši blakus viens otram. Tas tiešām nav tipisks gadījums, un līdz ar to var izteikt versijas kādēļ tāda situācija izveidojusies. Iespējamie varianti ir divi. Pirmais: mazākais robežakmens atradies kaut kur citur, bet kaut kad pārvietots un atvests vai atvilkts blakus lielākajam robežakmenim. Tiesa gan izskatās, ka tas varētu būt darīts sen, jo arī mazākais akmens ir diezgan dziļi iestidzis zemē, apkārt aug palieli brikšņi, un nekādas saimnieciskas darbības pazīmes nav saskatāmas. Otrs variants – ka te bijusi ļoti nozīmīga robežas vieta, iespējams daudziem īpašumiem sagājušas kopā robežas ar stūriem, un tad nu uzlikti vairāki robežakmeņi. Parasti gan šādos gadījumos izmantots viens akmens. Te divos blakus akmeņos iekaltas krustveida zīmes. Nekādu citu iekalumu blakus robežzīmēm nav. Katrā ziņā situācija Augstrozes mežā ir diezgan noslēpumaina, un kādu skaidrību varbūt varētu atrast pētot vecās kartes.

Attēlā: Divi robežakmeņi blakus viens otram Augstrozes apkārtnē. Foto: Andris Grīnbergs, 18.06.2019.

Atradumi Auciema apkārtnē

Gadsimtiem sena robeža 16.oktobrī apzināta Vidzemē, Raiskuma pagastā, Auciema apkārtnē. Mežos uz rietumiem no Auciema oktobra vidū tika pētīta sena robežas stiga, par kuru bija saņemta ziņa, ka tur atrodams akmens ar iekaltu robežzīmi. Meklējumu rezultātā, mežā starp Mežārēm un Kalnājiem tika apzināti un izpētīti pavisam divi senie robežakmeņi. Tie atradās samērā tuvu viens otram – 70 metru attālumā. Abu robežakmeņu virsmās redzamas iekaltas tipiskas muižu laiku robežzīmes – krustveida zīmes 30 x 18 cm izmēros. Abas ir tik līdzīgas un izmēros vienādas, ka var domāt, ka iekalējs lietojis kādu trafaretu. Līdzīgi robežakmeņi ar tādām pat izteikti vienādām, tikai izmēros lielākām robežzīmēm dažādos gados līdz pat 2010.gadam apzināti otrpus Auciemam, mežos pie Ķemerēm (par to lasāms plašāk žurnālā „Vides Vēstis” 2009.g.Nr.12., rakstā „Seni robežakmeņi Pārgaujas novadā”). Nozīmīgākie pētījumi otrpus Auciemam notika 2009.gadā, bet arī nākamā – 2010.gadā vēl tupinājās un tika atrasts vēl viens līdz tam nezināms robežakmens. Senās muižu robežas Cēsu apkārtnē vairumā gadījumu tika iezīmētas 17. un 18.gadsimtā. Šos robežu iezīmēšanas darbus dabā veica ne jau pats muižkungs, bet gan vietējie kalēji, un stigas cirta vietējie zemnieki. Tolaik robežas tika iezīmētas arī kartēs un muižu zemju plānos, kas nereti ir saglabājušās līdz mūsdienām. Tas viss kopumā atspoguļo tā laika norises, tradīcijas, prasības, un parāda gan muižu vēsturi, gan zemes ierīcības vēsturi Latvijas teritorijā.

Attēlā: Viens no izpētītajiem robežakmeņiem Auciema apkārtnes mežā. Foto: Andris Grīnbergs, 16.10.2019.

Un vēlreiz – Auciema apkārtnē

Veiksmīgie atradumi oktobrī rosināja paturpināt meklējumus un pētījumus Auciema apkārtnē uz ziemeļiem no Cēsu – Limbažu lielceļa. Tālākie pētījumi tika veikti 10.novembrī. Izpēti vieglāku padarīja tuvējo Auziņu māju saimnieks, kuru satikām pirms mežu pārmeklēšanas, un viņš atsaucīgi devās mums rādīt sev zināmos robežakmeņus. Sākumā teicās, ka esot trīs, bet beigās – atradās pieci. Diezgan neticami, bet nepilnas stundas laikā var atrasties pat 5 senie muižu laiku robežakmeņi, kas līdz šim bijuši pilnīgi nezināmi!
Visi pieci jaunatklātie muižu laiku robežakmeņi ir saglabājušies savās sākotnējās vietās un ļoti mitrajā mežā iezīmē vēl dabā samanāmas senās robežas pazīmes. Vairāki no šiem robežakmeņiem bija tik dziļi zemē iestiguši, ka virspusē ar grūtībām varēja samanīt kādu akmens virspusīti. Uz visiem tiem iekaltas līdzīgas robežzīmes. Kopumā šoruden divās ekspedīcijās Auciema apkārtnes mežos izdevies atrast septiņus senos robežakmeņus.

Attēlā: Lielākais no novembrī atklātajiem robežakmeņiem Auciema apkārtnē. Foto: Andris Grīnbergs, 10.11.2019.

Atklājums arī Kurzemes mežos

Papildus pētījumiem Vidzemē, sagadīšanās pēc, unikāls robežakmens 13.oktobrī tika apzināts un izpētīts arī Kurzemē, Engures pagastā starp Enguri un Ezermuižu. Tas atrodas jauktu koku mežā pie kāda sena grāvja, kas visticamāk ir bijis robežgrāvis. Pelēcīgi sarkanīgā akmens plakanajā virsmā, kas ieslīpa pret ziemeļiem, ir redzami ļoti interesanti un samērā neparasti iekalumi. Trijās rindās iekalts vēstījums, kas pagaidām vēl nav pilnīgi precīzi noskaidrots. Pirmā rindā – krustveida robežzīme, kuras izmēri 22 x 20 cm. Otrā rindā liels „A” burts, kas varētu būt saīsināti „Anno”, tad iespējami mākslinieciska izpausme – aplītis un divas svītriņas, tad kols, un gada skaitlis „1818”. Visi iekalumi veikti ļoti rūpīgi. Gada skaitļa atveidojums gan sanācis pavisam savāds. Abi vieninieki iekalti tādā kā spoguļattēlā, un abiem ir tādas kā kājiņas. Varbūt šo iekalumu veikuši vietējie ļaudis, kas īsti nezināja kā vieninieks atveidojams? Bet varbūt iekalējs gribēja īpaši mākslinieciski izpausties? Trešajā rindā ir latviešu valodai neraksturīgs burts: „W” aiz kura vēl pamatīgs punkts. Jaunatklātais robežakmens atrodas meža masīvā ap 50 metrus no Engures – Rideļu lielceļa. Tuvākās mājas – Ģieti – atrodas apmēram 700 metru attālumā, un tā, kā tuvāku vietvārdu nav, tad šis objekts varētu tikt nosaukts kā Ģietu robežakmens. Kā vairāk nekā 200 gadus sens vēstures liecinieks, šis robežakmens ņemams valsts aizsardzībā.

Attēlā: Ģietu robežakmens Engures pagastā. Foto: Andris Grīnbergs, 13.10.2019.