Metāla kroņu tradīcija Ziemeļkurzemes kapsētās

2014.gadā norisinājās tradīcijas izpētes projekts „Metāla kroņu tradīcija Ziemeļkurzemes kapsētās”, kura laikā tika veiktas ekspedīcijas un plaši pētījumi dažādās vietās, apkopota informācija un veikti arī sabiedrības informēšanas pasākumi. Kopumā 2014.gada pētījumu sezonā, izmantojot Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, veiktas 10 ekspedīcijas un braucieni pa Kurzemi, kuru laikā apsekotas daudzas kapsētas un meklētas tradīcijas liecības.

Paveikto ekspedīciju gaitā kopumā apsekotas 44 kapsētas Ziemeļkurzemē – pārsvarā bijušā Talsu rajona teritorijā (37), bet arī iespēju robežās nedaudzas vietas bijušā Tukuma (4), Kuldīgas (2) un Ventspils rajona (1) robežās. Projekta sākumā noteikto „vismaz 20” kapsētu vietā apgūts ir vairāk nekā divreiz vairāk – 44 vietas. Tradīcijas izpētes braucieni pārsvarā noritējuši pa Talsu, Dundagas un Rojas apkārtni, to izzinot pat ievērojami apjomīgāk nekā sākotnēji plānots.

Viena no trim Sīkraga kapu kroņa vannām. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Pētījumu priekšvēsture

Ziemeļkurzemē jau 2008.gadā šādus tradīcijas objektus bija izdevies konstatēt Talsu novada Dārtes kapsētā. 2010.gadā vairākas kroņu vannas apzinātas tika arī Talsu novada Klopenes kapsētā. Nedaudz vēlāk – 2011.gadā pa divām kroņu vanniņām tika izpētītas arī Jaundubultu kapos Jūrmalā un Anstrupes kapos pie Dundagas. 2012.gadā vēl divas kroņa vanniņas apsekotas Kaltenes kapsētā (Rojas novads), bet pagājušā gadā – piecas kroņu vannas Bungu kapos Talsu novadā un pa vienai vēl divās vietās Ventspils novadā - Amjūdzes Variku kapos un Cirkales kapos. Daudzi no minētajiem objektiem bija pārsteidzoši un unikāli, kas mudināja veikt šīs tradīcijas objektu izpēti plašāk. Te varētu minēt gan Kurzemei rekordlielo objektu apjomu Bungu kapos, gan pašu mazāko Kurzemes kroņa vanniņu Cirkalē. Jau šajos apsekojumos daļa no šiem metāla kroņiem tika detalizēti safotografēta un izpētīta, daļa tikai īsumā piefiksēta un nofotografēta.
Laika gaitā pēc pirmējiem Kurzemes metāla kroņu apsekojumiem, caur sociāliem portāliem un dažādiem pētnieciskiem sakariem tika saņemta apjomīga informācija par daudzām vietām Ziemeļkurzemē, kur šādi metāla kroņi kādreiz bijuši un arī vēl nesen redzēti, un pārbaudāmo vietu skaits 2013.gada nogalē jau bija vairāk nekā 10. Kopumā uzsākot projekta darbus Ziemeļkurzemē bija pilnīgi skaidrs, ka saglabājušos objektu skaits ir daudz lielāks nekā citos Latvijas reģionos.

Viena no kroņu vannām Bungu kapos. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Jau uzsākot šī 2014.gada pētījumus bija zināms, ka pagājušā gadsimta pirmā pusē, apmēram līdz 2.pasaules kara laikam Latvijā bija izplatīta tradīcija uz kapiem nest ne tikai ziedu, lapu un skuju koku zaru vainagus, bet arī tādus, kas izgatavoti no dažādiem metāliem, un, kas saglabājas ilgāk nekā no dabas materiāliem veidotie. Šos metāla izstrādājumus parasti iegādājās tieši uz bērēm, un kapos nogādāja bēru norises dienā. Ir pamats domāt, ka metāla vainags bija salīdzinoši dārgāks pirkums par parastu vainagu, un to varēja atļauties ne katrs, kas gribētu.
Laika gaitā, redzot, ka mūsu mainīgajā klimatā metāla vainagi samērā ātri bojājas, tos 20.gs.sākumā sāka komplektēt arī kopā ar tam piemērotu iepakojumu – tautas un pētnieku valodā īsi sakot, vanniņu. Pētījumu gaitā atklājās vēl dažādi interesanti vainagu noformēšanas un saglabāšanas paņēmieni, kā arī vēlāk piemēroti risinājumi jau kapos esošu kroņu ilgākai saglabāšanai. Taču laiki mainās, un arī tradīcijas mainās un izzūd. Tā zūd arī metāla vainagu (metāla kroņu) tradīcija. Pēc 2.pasaules kara faktiski ir notikusi šīs tradīcijas strauja izzušana, un tas, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir šīs tradīcijas pēdējie atlikumi.

Tradīcijas liecības Ziemeļkurzemē

Projekta darbi tika sākti jau martā, jo tas šogad bija ļoti piemērots pētījumu veikšanai. Tālākā gada gaitā ekspedīcijas uz pētāmo reģionu tika veiktas gandrīz katru mēnesi līdz pat vēlam rudenim. Visādā ziņā izvērtējot pētniecisko darbu iespējas kapsētās, jāatzīst, ka šādiem darbiem derīgi ir gandrīz visi gada mēneši, izņemot tos, kad ir sniegs. Līdz ar to labi rezultāti tika sasniegti gan martā, gan novembrī (abos gadījumos – bezsniega apstākļos).
Daudzās Ziemeļkurzemes kapsētās ir zināmi interesanti tradīcijas objekti, un reizēm pat viens vienīgs objekts ir unikāls vai ar ko īpašs. Piemēram, Cirkales kapos Ugāles pagastā – mazākā līdz šim atrastā kroņa vanniņa Kurzemē (otra mazākā Latvijā). Tādas vietas, kur tradīcijas objekti ir lielākā skaitā – vismaz divi un vairāk – kopskaitā ir 15 vietas. No šīm 15 vietām kroņu vannas lielākā skaitā (vismaz 2) ir pavisam 13 kapsētās. Piecās Ziemeļkurzemes vietās saglabājušās 3 kroņu vannas, vienā – Dārtes kapos četras, un vienā – Bungu kapos piecas. Šobrīd Bungu kapi ir kroņu vannu ziņā bagātākā vieta Kurzemē, un otra bagātākā vieta Latvijā (aiz Alūksnes Lielajiem kapiem, kur 7 šādi objekti). Neapšaubāmi starp tradīcijas ziņā vērtīgākajiem Kurzemes kapiem jāatzīmē arī Ģipkas kapi Rojas pagastā ar 2 kroņu vannām un 7 atsevišķiem kroņu atlikumiem. Interesanti, ka atsevišķie kronīši ne tuvu pat tik lielā skaitā citur Kurzemē nav zināmi.

Visas šobrīd apsekotās vietas Ziemeļkurzemē ar tradīcijas liecībām:

Saistībā ar statistikas datiem, atzīmējama kāda būtiska nianse - sadaļā par atsevišķiem kroņiem ir jāpieņem varbūtība, ka neliela daļa no kroņu atlikumiem varētu būt kādreiz bijuši komplektā ar vanniņu, un tai ejot bojā vai kļūstot neizskatīgai, tie izņemti no tās un saglabāti atsevišķi, bet tie ir tikai atsevišķi tādi gadījumi.

Divas kroņu vannas Ģipkas kapu vecākajā daļā. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Kroņu vannu datējums

Kopumā statistiskie dati parāda, ka galvenais kroņu vanniņu likšanas laiks ir 1930.gadi. Dundagas pagasta Anstrupes kapos kroņu vanniņa atrodas pie diviem apbedījumiem ar 1904. un 1907.gadu kā miršanas laikiem, kas liecina, ka kroņu vannu tradīcija Ziemeļkurzemē ir jau kopš 20.gadsimta sākuma. Starp vecākajiem apbedījumiem noteikti skaitāmi vācieši Sabiles Vācu kapos, kuriem arī liktas kroņu vannas, bet nav vairs iegūstams precīzs datējums. Diemžēl daudzas Kurzemes kapsētu kroņu vanniņas – 35 no 42 kopumā apzinātajiem objektiem – nebija iespējams nekādi datēt, jo uz vietas neatradās nekāds kapu aprīkojums ar gadu datiem, nekādas lentas vai citas liecības.
Savukārt atsevišķie kronīši datējas ar agrāku laiku – 19.gadsimta pēdējās desmitgades un 20.gs.sākums. Kopumā abu veidu metāla kroņu tradīcija ir attiecināma uz laika posmu no 19.gadsimta beigām līdz 1930.gadu beigām, un tikai ļoti reti, atsevišķi objekti varētu būt izgatavoti agrāk vai vēlāk par šo laika posmu.

Kroņu vannu tradīcijas tautības piederība

Lai arī Ziemeļkurzeme uzskatāma par mūsdienās vislatviskāko Latvijas reģionu, tomēr jāpieņem, ka ne visi tradīcijas objekti attiecas tikai un vienīgi uz latviešiem. Ir skaidri konstatētas vairākas vietas, kur tradīcijas objekti attiecas uz citu tautību cilvēkiem – konkrēti Sabilē vienā kapsētā piederība visdrīzāk ir vāciešiem (Vācu kapos divi objekti) un otrā vietā piederība vairākiem objektiem ir neskaidra, bet iespējams, ka tie attiecas uz čigānu tautības cilvēkiem vai arī varbūt uz latviešiem. Ziemeļkurzemes ziemeļos savukārt ir problemātiski nodalīt precīzi latviešus no lībiešiem (līviem), jo tautības uz kapu pieminekļiem vai apmalēm pēc uzvārdiem ne vienmēr var noteikt precīzi.
Pašā projekta sākumposmā lielāka uzmanība bija pievērsta tikai kroņu vannām, un atlikumi no atsevišķiem metāla kroņiem sākotnēji tika uzskatīti par pārpalikumiem no kādreizējām kroņu vannām. Tikai pētījumu gaitā (2014.gada pavasarī) tika nonākts pie secinājuma, ka atsevišķie kroņi bijuši vēl pirms kroņu vannām, un tie uzskatāmi par pirmo metāla kroņu veidu. Vēlākos apsekojumos šiem kroņiem jau pievērsta tikpat liela uzmanība kā tiem, kas atrodas komplektā ar kroņa vanniņu.
Diemžēl ne vienmēr ir iespējams noteikt apbedījuma tautību un datējumu (nav nekādu uzrakstu), un nereti ir gadījumi, ka nevar noteikt kroņa izmērus (sabojāts, pārlūzis, neizmērāms novietojuma dēļ, nepiemērota situācija, u.c.). Ir diezgan daudz gadījumu, kuros precīzu tautību nav iespējams noteikt, jo objekts ir pārvietots vai atrodas pie neindentificējama apbedījuma. Protams, visticamāk vairumā gadījumu tie ir latviešu apbedījumi, bet simt procentīgas pārliecības par katru konkrēto gadījumu nav, un līdz ar to tautības ir fiksētas tikai tajos gadījumos, kad tās nešaubīgi apliecina kādi pierādījumi uz vietas. Kopumā Ziemeļkurzemē šī kroņu vannu tradīcija neapšaubāmi attiecas uz latviešiem, un līdzīgs secinājums par tradīcijas piederību mūsu tautībai, secināts arī Ziemeļvidzemē (2014.gada VKKF atbalstīts Ziemeļvidzemes Ģeoparka projekts; A.Grīnberga raksts par to lasāms www.geoparks.lv). Savukārt atsevišķie kronīši raksturīgi latviešu un arī vāciešu apbedījumiem.
Apkopojot ekspedīciju gaitā savāktos materiālus un pierakstītās liecības, kā arī daudzās līdz šim saņemtās atsauces un ziņas par tradīcijas objektiem Ziemeļkurzemē, nākas secināt, ka tas viss, ko esam atraduši un izpētījuši ir samērā neliela daļiņa no tā visa, kas bijis kādreiz un, kas bijis vēl pirms 20 vai 30 gadiem. Metāla vainagu un kroņu vanniņu skaits gājis strauji mazumā tieši pēdējā laikā, kad tās laika apstākļu ietekmē ir kļuvušas vizuāli neizskatīgas, stipri bojātas vai kā citādi nepiemērotas konkrētajai apbedījuma vietai, un daudzas no tām izmestas atkritumos. Līdzīgi secinājumi bija arī par Ziemeļvidzemi.
Ziemeļkurzemes projekta ekspedīciju gaitā bija daži gadījumi, ka kroņu un vanniņu paliekas un atlikumus atradām arī gružu kaudzēs un krūmos aiz kapu sētas, kur tās vēl jau pirms kāda laika izmestas. Arī šādās nepievilcīgās vietās tika atrastas lietas, kuras var teikt, ka ir pat unikālas, un tās tagad ir nofiksētas.

Krūmos pie Garlenes kapiem atrastie vannas un kroņa atlikumi. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Attēlā redzams piemērs, kurā sadauzītas kroņa vannas vraks un sairuši metāla kroņa atlikumi tika gluži vai ar arheoloģiskām metodēm salasīti krūmos un avenājos palejā pie Garlenes kapiem (Laucienes pagasts). Tas bija martā, kad krūmi un avenāji ir bez lapām, un iespējams, ka tikai tādēļ, ka laba pārredzamība, izdevās šo tradīcijas objekta atlikumu pamanīt, un tā kā zeme bija jau nedaudz atsalusi, savākt foto fiksācijai arī metāla kroņa drumslas – atsevišķas kroņa lapiņas. Apkopotais materiāls par šo konkrēto vietu ir vienīgā liecība, ka arī Garlenes kapos kādreiz ir bijusi šī metāla kroņu tradīcija (pašā kapsētā neatradās vairs nekas). No tā ko atradām bija iespējams, konstatēt gan konkrētās kroņa vannas izmērus, formu un citus parametrus, gan arī pietiekami daudz datu par pašu metāla kroni (pārsvarā konstatēt, kādi augi un ziedi bijuši atveidoti, un tie šajā gadījumā ir diezgan dažādi un daudzveidīgi). Līdzīgi atradumi ārpus kapsētu teritorijām bija šogad arī Vidzemē.

Kopīgais un atšķirīgais Kurzemē un Vidzemē

Kopumā šajā pētījumu sezonā apsekojot 44 Ziemeļkurzemes kapsētas un pievienojot iepriekšējo gadu informāciju par vēl piecām vietām, ir savākti dati par 49 vietām, kur kādreiz Kurzemes ziemeļu daļā bijusi izplatīta metāla kroņu tradīcija.

Kroņa vanna Puzes pagasta Sipenes kapos. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Projekta gaitā Ziemeļkurzemē zināmo metāla kroņu tradīcijas objektu skaits sasniedzis – 67 vienības: 42 kroņu vannas un 25 atsevišķus kroņus un to atlikumus. Interesanti, ka Ziemeļvidzemē apzināto tradīcijas objektu kopējais apjoms ir līdzīgs – 70, bet pilnīgi atšķirīga jeb diametrāli pretēja ir objektu veidu proporcija - 23 metāla kroņu vannas un 47 atsevišķi esoši metāla kroņi un to atlikumi. Kādēļ tā, tas ir vēl pētāms jautājums, bet iespējams, ka šī atšķirība skaidrojama ar to, ka Kurzemē cilvēku turīgums bijis lielāks nekā Vidzemē, un viņi varējuši atļauties iegādāties ne vien pašu metāla kroni, bet arī biežāk to kopā ar ietvaru jeb vanniņu, kas līdz ar to saglabā pašu kroni labāk un ilgāk. Arī Ziemeļkurzemē, līdzīgi kā Ziemeļvidzemē, senāk – 19.gadsimta nogalē bijusi tradīcija likt atsevišķus metāla kroņus (bez vanniņām), bet vēlāk – jau 20.gadsimtā – gan atsevišķus, gan iekš bleķa vannām, kurās tie labāk saglabājas. Ziemeļvidzemē šis kroņu attīstības novērojums ir izteiktāks, bet vietām Kurzemē (piemēram, Talsu un Dundagas apkārtnē) arī novērojams.
Gan atsevišķu metāla kroņu, gan iekš vannām iekomplektētu metāla vainagu likšana kapos bijusi izplatīta visā Ziemeļkurzemē. Daudzviet, kur mūsdienās šādi objekti vairs nav atrodami, ir ziņas, ka tādi ir bijuši un pat lielā skaitā. Raksturīgi, ka cilvēki biežāk atcerējušies redzējuši tieši kroņu vannas, kas vizuāli ir daudz uzskatāmākas un izmēros pamanāmākas nekā atsevišķi kronīši. Liecības par atsevišķiem kroņiem Kurzemē iegūtas salīdzinoši daudz mazāk, bet ir arī tādas.
Tā kā Kurzemē ir saglabājušās vairāk kroņu vannu nekā citviet Latvijā, tad saturiski un detalizēti vairāk informācijas par tradīcijas objektiem, to veidiem, izmēriem un atšķirībām ir tieši no šī reģiona. Vairumā gadījumu, ja metāla kronītis ir viens pats, tas gadu desmitu laikā pamazām sarūsē un sairst, lapas un ziedi nobirst, un paliek tikai galvenais drāts loks, uz kā kronis bijis izveidots. Arī tāds atlikums, protams, apliecina tradīcijas esamību konkrētā vietā, bet nesniedz daudz informācijas. Ja kronis atradies kopā ar vanniņu, tas vairumā gadījumu (ar retiem izņēmumiem, kad palikusi tikai vanna) ir saglabājies pilnīgāks, un iespējams, konstatēt augu un ziedu sugas, daudzveidību, un citas interesantas lietas.

Dzelzs kronis uz 19.gs.beigu krusta Nevejas kapos. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Arī Kurzemē, līdzīgi kā Vidzemē, atsevišķi kronīši saglabāšanas nolūkos bieži tikuši uzlikti uz kapu krustiem, un tādos gadījumos, lai arī sliktā un pat ļoti sliktā stāvoklī, bet to atlikumi saglabājas ilgāk. Protams, ja kapsētā netiek ieviesta kārtība kampaņveidīgi un veco metāla kroņu atlikumi savākti un izmesti atkritumos. Ne vienā vien Ziemeļkurzemes liela izmēra un atbilstoša vecuma kapsētā netika atrasts nekas no tradīcijas (apsekotās Kurzemes kapsētas bez atrastiem objektiem - 22). Bija arī vietas, par kurām bija ziņas, ka kādreiz tradīcijas objekti redzēti, bet mūsdienās vairs nekas nav saglabājies.
Unikāli objekti ir arī lentu skapīši, kas pēc izskata un izgatavotā materiāla līdzīgi kroņu vannām, un vienā no diviem zināmajiem objektiem, pildījuši arī kroņa glabāšanas funkcijas. Vienu lentu skapīti izdevās apzināt Ziemeļvidzemē – Sprinduļu kapos Liepnas pagastā, bet otru – Kurzemē, Ķūļciema kapos. Vēl viens varbūtējs, izmēros mazāks lentu skapītis (kā maza metāla kastīte) apzināts arī Alūksnes Lielajos kapos.

Lentu skapītis Ķūļciema kapos. Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Pētnieciskās perspektīvas

2014.gadā papildus tradīcijas pētījumiem Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē, projektu vadītājam izdevās apsekot un izpētīt dažus objektus – kroņu vannas un atsevišķus kronīšus arī citviet Latvijā – 3 objektus Latgalē (kroņa vanna Jaunbornē un divi atsevišķie kroņi Mozgu kapos Kaunatā) un 3 objektus Sēlijā (divas kroņu vannas Lones Galvānu kapos, vienu – Jaunjelgavā). Vēl vienu kroņa vanniņu samērā sliktā stāvoklī sanāca apsekot Igaunijā (Ridalas baznīcas kapsētā Hāpsalas apkārtnē).

Divas labi saglabājušās kroņu vannas Klopenes kapos.

Foto: A.Grīnbergs, 2014.

Atrasto objektu skaits, to izplatība, mērījumi un pētījumi, kā arī ziņojumi dažādās vēstulēs un mutvārdu liecības par metāla kroņiem un vanniņām kopumā veido nozīmīgu zinātnisku materiālu par izzūdošo kapsētu tradīciju. Tagad ir apkopota informācija par Ziemeļkurzemi un Ziemeļvidzemi, bet ir vēl atsevišķi apvidi Latvijā par kuriem ir daudz ziņas šīs tradīcijas sakarā. Kurzemē vēl pētāms ir Ventspils novads un būtībā arī visa Kurzemes pārējā daļa, īpaši Liepājas (ir ļoti daudz saņemtas mutiskas un foto liecības par tradīcijas objektiem) un arī Tukuma apkārtne. Taču salīdzinoši tikpat kā nav ziņu par tradīcijas izplatību Zemgalē (tikai dažas liecības), salīdzinoši maz liecību ir arī par Sēliju un Latgali. Iespējams tradīcijas pētījumiem vēl perspektīva ir bijušā Limbažu rajona teritorija jeb Vidzemes ziemeļrietumi. Metāla kroņu tradīcijas pētījumi Kurzemē ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu turpināsies arī nākamajā gadā. Ja izlasot šo rakstu secināt, ka varat informēt par kādu tradīcijas objektu, vietu, notikumu, atrakstiet uz e-pastu petroglifi [at] inbox.lv, un pastāstiet! Turpināsim izzināt Latvijas kultūrvēsturi un tradīcijas!

Projektu vadītājs,
Mag.hist. Andris Grīnbergs.
2014.gada decembris.