Kad Latvijas alas izpētītas, dodamies uz Igauniju, kas arī visai bagāta ar dažādām alām. Šī gada Igaunijas alu ekspedīcijā izdevies apgūt un izpētīt vienu no kaimiņzemes garākajām dabiskajām alām smilšakmens iežos, tās zināmo garumu iespaidīgi palielinot.


Matu alas ieeja skatot no pazemes uz āru.

Latvijas alas mums jau ir labi pazīstamas, tās esam divu gadu desmitu gaitā pamatīgi izpētījuši un jaunu atklājumu pēdējā laikā ir ļoti maz. Līdz šim pētniekiem pa kādai nezināmai alai Latvijā atrodas retāk nekā katru gadu, un mēdz būt gadi, kad Latvijas alu kopskaitam nepiepulcējas pat neviena jaunapzināta vieta.
Šādā situācijā jau pirms dažiem gadiem sākām intensīvāk apgūt kaimiņzemes Igaunijas alas. Iepazīto alu kopskaits jau sniedzas otrajā desmitā un novērojumi liecina, ka kaimiņzemes alas ir mazāk pētītas. Tas nozīmē, ka pastāv arī jaunatklājumu iespējas. Latvijas alu pētniecības pieredze dod pavisam citu redzējumu uz Igaunijas alām un ar tām saistīto atrodamo informāciju, kas gan parasti nav „pirmā svaiguma”. Pēdējais plašākais datu apkopojums par Igaunijas alām ir no 1987.gada (Űlo Heinsalu). Ņemot par pamatu šos datus, jau 2010.gadā Kullamäe alās Dienvidigaunijā netālu no Mustlas secinājām, ka 8 metrus garas alas vietā patiesībā ir sufozijas ala ar vismaz 20 metru kopgarumu.
Šīgada Igaunijas alu apguvē pārsteidzošus rezultātus guvām 8.septembrī. Pēc vairākos informācijas avotos iegūtām ziņām devāmies iepazīt Matu alu (Matu koobas) pie Tarvastu upes. Alas garums literatūras avotos norādīts 29, 29,5 vai 30 metri. Katrā ziņā šādi alas izmēri to 1987.gadā ierindoja starp pašām garākajām Igaunijas alām, bet pēc pašreizējiem datiem tā joprojām ar šādu garumu ierindojas starp 10 garākajām dabiskajām alām Igaunijā.
Matu ala nav viegli atrodama. Tā izveidojusies mazapdzīvotā apvidū, Tarvastu upes brikšņainā ielejā, kur tuvumā smilšakmens atsegumus nemaz neredz. Tūrismam domātas norādes uz alu nav, tikai pie tās ieejas ir dabas pieminekļa zīme. Alas ieeja ir ap 2 metrus augsta un divtik plata. No tumšās alas iztek vidēja izmēra avots, kas tūlīt pat ieplūst upē.
Saliecoties var ieiet apmēram 15 metrus tālu pazemē. Tad gan seko pagrieziens un sašaurinājums, kur pa avota gultni iespējams rāpot tālāk. Pēc 5 metriem atkal ir diezgan plaša telpa, kuras garums 7 metri. Un tad ala it kā beidzas. Droši vien līdz šai vietai igauņu pētniekiem ir sanācis 29 līdz 30 metru kopgarums.
Vietā, kur ala šķietami beidzas, tomēr avots tek pretim pa zemu eju, kuras platums un nelielais griestu augstums atļauj ielīst. Traucēklis ir tikai alas avots, kas ap 5 grādus vēss nepārtraukti plūst pretim, un spraucoties tālāk izbaudāms pietiekami pārliecinoši.
Pēc 3 metrus gara lienamā posma atkal ir neliels paplašinājums, kur var piecelties tupus un vajadzības gadījumā var sarūmēties vairāki alu pētnieki. Telpiņa ir 3,5 metrus gara, interesantas formas un visai krāsainiem griestiem un sienām.
Aiz tās avots nāk pretim asā līkumā no iegarenas ejas. Tās augstums ir mazs un platums tikai knapi 30 centimetri. Daļu šaurās spraugas aizpilda plūstošs avots. Taču izmēri ir tādi, ka arī tālāk var mēģināt doties, it sevišķi tāpēc, ka pēc pusmetra redzams ievērojams paplašinājums. Pirmais mēģinājums Ivaram, kas pirmais apguva 3,5 metrus garo telpiņu, neizdodas – šķiet, ka nevar iespraukties. Otrajā mēģinājumā Agnesei izdodas, pēc tam arī Ievai, un tad arī citiem alu pētniekiem, kas grib redzēt un uzdrošinās spraukties tālāk un nokļūt pazemes pasaulē, kur vēl neviens cilvēks nav bijis.


Ivars atgriežas no Matu alas tālākajām pazemes telpām.

Izlīst šo mazo, šauro un līko spraugu iemērcoties avotiņā bija viens no emocionāli spilgtākajiem alu pētniecības gaitu piedzīvojumiem. Pēc šaurās spraugas iešturmēšanas mums pavērās fantastiski pirmatnēja pazemes galerija – līdz 3 metrus plata un līdz 2 metrus augsta, kur līku loču pa sarkano smilšakmens telpu plūst avots. Tā sērītēs redzamas tikai ūdru pēdas. Smiltīs atrodam arī pusi no kāda neliela dzīvnieka žokļa. Mazu zobiņu rinda priekšdaļā beidzas ar vienu palielu ilkņveida zobu. Varbūt jenota vai lapsas mazulis, varbūt kas cits te galu dabūjis? Pakonsultēsimies ar biologiem, lai uzzinātu, kas par dzīvnieciņu. Paskatāmies vēl apkārt. Uz daudzkrāsainajām alas sienām nav neviena uzraksta. Nav atrodama ne mazākā civilizācijas pazīme, nekādu liecību, ka kādreiz kāds cilvēks būtu te bijis. Tikai gandrīz pašā alas galā pie griestiem mūs sagaidīja mazs sikspārnītis, kas šeit ieradies pa tām pašām ļoti šaurajām un zemajām ejām, kur starp avota ūdeņiem un alas griestiem ir tikai sprīdi plata atstarpe.
Veicot Matu alas iešturmēšanu un izpēti esam vienu no Igaunijas garākajām alām pagarinājuši vairāk nekā divas reizes. Pirmās jaunapgūtās telpiņas garums bija 3,5 metri, bet tālākas galerijas – 26 metri! Līdzšinējo 29 līdz 30 metru vietā tagad alas kopgarums sasniedz 65 metrus. Tagad tā atkal pārliecinoši ietilpst starp piecām garākajām dabiskajām Igaunijas alām. Tā ir interesanta no ģeoloģiskā un speleoloģiskā viedokļa, bet noteikti nav plaša mēroga tūrisma objekts. Alas tālākajām daļās var doties cilvēki tikai ar jau esošu un pietiekamu pieredzi alu jomā, jo citādi tas var būt ļoti nepatīkami un bīstami! Te iespējama ne vien iesprūšana šaurās un zemās pazemes ejās, bet arī noslīkšana, jo aizsprostojot avotam eju, tā līmenis var celties acīmredzami strauji.
Šī nav pirmā, bet gan jau vismaz trešā reize, kad Latvijas pētniekiem veicot kaimiņzemes alu izpēti, izdodas „pagarināt” Igaunijas dabisko alu garumus. Iespējams, ka jauni dabas objektu atklājumi ziemeļu kaimiņzemē iespējami arī turpmāk.